Par laika posmu, kurā Francijai bija nozīmīga loma Kanādas kolonizācijā, tiek uzskatīts laiks no 1534. līdz 1713.g. Šajā laikā franči, tāpat kā angļi centās nostiprināties jaunajā pasaulē, īpaši konkurējot savā starpā par vadību Ņūfaundlendas un Jaunskotijas teritorijās.
Pirmie franču centieni kolonizēt Kanādu (1524-1536)
1524.g. Francijas karalis Franks I sūtīja aizjūru ekspedīcijā florenciešu jūrasbraucēju Džovanni de Veracano (Giovanni da Verrazano), kurš arī attaisnoja uz sevi liktās cerības, izpētot Z-Amerikas austrumu krastu no Ziemeļkarolīnas līdz Ņūfaundlendai, tādējādi piešķirot Francijai tiesības pretendēt uz jaunā kontinenta atklājējas godu. Viņš apceļoja/izpētīja mūsdienu Delavēras štatu, dodams tam vēsturisko nosaukumu Akādija1. Savukārt britu pretenzijas uz Ņūfaundlendas un Sentdžona līča piekrasti tika izteiktas jau 1497.g., kad zem Anglijas karoga pie tagadējās Kanādas krastiem piestāja Džons Kebots.
10 gadus vēlāk Franks I turpināja Verracano iesākto darbu, sūtot ceļā Žaka Kartjē (Jacques Cartier) vadīto ekspedīciju. Viņš devās savā pirmajā ceļojumā 1534.g. Lai gan Kartjē kuģoja jau pa zināmiem jūrasceļiem, savu mērķi – aizbraukt līdz Klusajam okeānam, šķērsojot Ziemeļameriku - viņam sasniegt tomēr neizdevās. Tā kā tas bija pilnīgi oficiāls izpētes brauciens, Francijas karaļa tūlītējais ieguvums bija izsmeļošs ziņojums par redzētajām zemēm un satiktajiem cilvēkiem. Kartjē apmeklēja un nodēvēja Sentlorensa līča piekrastes lielāko daļu. Tāpat viņa nopelns ir vārda došana mūsdienu Kanādai. Vietējie iezemieši viņam deva ceļa norādījumus uz kanatu, kas viņu valodā apzīmē ciemu vai apmetni, un Kartjē vēlāk izmantoja šo vārdu visa reģiona nosaukšanai.
Pirmā zināmā iespiešanās kontinenta iekšienē noritēja nākamajā, t.i., 1535.g., kad Kartjē atgriezās jaunajā kontinetā, vadot nākamo ekspedīciju pa Sentlorensas upesceļu. Cīnoties pret straumi trijās nelielās liellaivās, viņa ekspedīcija sasniedza indiāņu ciematu Stadakonu, kas atradās netālu no tagadējās Kvebekas atrašanās vietas. …
