Fricis Bārda ir izcils latviešu romantiskās dzejas pārstāvis. Viņa lirikas mantojums ietverts divās dzejoļu grāmatās – „Zemes dēls” (1911) un „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam” (iznāk 1923. gadā, jau pēc autora nāves). Blakus E. Veidenbaumam, J. Porukam, Rainim F. Bārda ir filozofiski apcerīgās lirikas izkopējs. Tas nozīmē, ka savas pārdomas un atziņas par cilvēka dvēseles dzīvi, dabas procesiem un visu bezgalīgo esību viņš aplūko filozofisku pārspriedumu gaismā, „mūžības perspektīvā”. Tā ir F. Bārdas dzejas būtiska īpatnība, kas to atšķir arī no K. Skalbes lirikas.
Fricis Bārda ir ziemeļvidzemnieks. Viņš ir dzimis 1880. gada 25. janvārī Pociema „Rumbiņos”, netālu no Limbažiem. Tēvs Jānis, kuram pieder „Rumbiņas”, bijis prasmīgs saimniekotājs, daudzu amatu pratējs, dziļi reliģiozs un arī sabiedrībā godāts cilvēks. Dzejnieka māte ir klusa, romantiskas un jūtīgas dabas sieviete. Bērni ( F. Bārda ir trešais bērns astoņu bērnu ģimenē) tiek audzināti ļoti stingri, agri radināti darbā. Viņu tieksmes pēc izglītības tēvs atbalsta, tomēr tiecas audzināšanu virzīt prakticisma un arī kristiānisma gultnē. F. Bārda, kuram ar tēvu visu mūžu bijušas ciešas garīgas saites, tomēr ir viens no pirmajiem, kurš uzdrīkstas iet savu, paša izraudzītu – ideālista ceļu.
Pēc vietējās pagastskolas divām un Umurgas draudzesskolas trim ziemām F. Bārda turpina izglītību Limbažu pilsētas skolā, kuru beidz 1898. gadā. Jau tolaik F. Bārda ir savrupnieks, kuru nesaista skaļas biedrošanās, bet klusā grāmatu un sapņu pasaule, arī mūzika. Vasaru pavadījis „Rumbiņos”, rudenī viņš dodas uz Rīgu, kur tolaik atrodas Valkas skolotāju seminārs.
Pēc trim gadiem ieguvis tautskolotāja tiesības, F. Bārda no 1901. gada līdz 1905. gadam strādā par palīgskolotāju Katlakalna draudzesskolā. F. Bārda vada arī kori, spēle baznīcā ērģeles, sāk arī dzejot (pirmais dzejolis „Raibais pavediens” iespiests 1902. gadā), raksta ludziņas bērniem.
Tomēr viņa impulsīvais, radošais gars tiecas pēc plašākiem apvāršņiem. Pretēji tēva gribai F. Bārda atstāj materiāli nodrošināto skolotāja darbu un 1905. gada rudenī, kad laiks ir trauksmains un nemierīgs, aizbrauc uz Tērbatu studēt filozofiju. Revolūcijas izraisīto nemieru dēļ mācības nenotiek, un F. Bārda atgriežas Rīgā. Tieši šinī laikā viņa intereses arvien vairāk piesaista literatūra, topošais dzejnieks iepazīstas ar tolaik jau pazīstamiem literātiem – J. Jaunsudrabiņu, A. Austriņu, K. Skalbi un citiem, arī pats sāk intensīvi publicēties. Par spīti trauslai veselībai un līdzekļu trūkumam F. Bārda pēc gada dodas uz Vīni un iestājas Vīnes universitātes Filozofijas fakultātē kā brīvklausītājs. Atrazdamies tālu no dzimtenes un dzīvodams pusbadā, F. Bārda pavada spraigā, garīgā darbā dažkārt pat 18 stundas dienā. Visvairāk viņu piesaista ideālisma filozofija (A. Šopenhauers, F. Nīče, A. Bergsons) un vācu modernā dzeja. Tomēr pēc gada viņš ir spiests studijas pārtraukt slimības dēļ.
…
