Lai gan dzīves laikā Fridriham Nīčem daudzkārt nācies saskarties gan ar noraidošo sabiedrības attieksmi pret viņa darbiem, gan veselības problēmām, viņam netrūkst pārliecības par sevi, neatlaidības un vēlmes turpināt iesākto līdz galam. Katrs šķērslis Nīčes dzīvē radīja viņā vēl lielāku pretestības un cīņas garu. Viņš saka: „Kas nenonāvē, tas padara stiprāku”. Viņa personība nav ieliekama nekādos rāmjos. Lai gan Nīčes uzskatus nevar sistematizēt, tajos tomēr saskatāmi mezglu punkti, ap kuriem vijas viņa domas.
Pārcilvēks. Tas, kas agrāk cilvēkā saucās liels, nu ieņem pavisam citu pozīciju, jo ik acumirklī cilvēks tiek pārvarēts. Nīče iesaka pilnveidot un paplašināt cilvēka garīgās spējas un talantus. Viņš aicina cilvēkus paplašināt savu redzesloku, pārvarēt ierobežotību, aizspriedumus – beidzot atvērt acis un ieraudzīt lietas no cita skatu punkta. „Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības.” Nīče vēlas cilvēkiem parādīt, ka ne viss ir balts, kas tāds šķiet, ka pat tādā svētā lietā kā ticība ir kāds melns pleķītis, dažāda veida aizpriedumi, liekulība u.c. Ir svarīgi apzināties, ka jebkurā lietā var saskatīt gan labo, gan slikto, un tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, kam pievērsties un ticēt. Būtībā Nīče ir ieraudzījis un sapratis lietu dziļāko būtību, kam viņa laikabiedri vienkārši nav pievērsuši uzmanību. Pēc Nīčes domām ir jāveido augstākais cilvēks – pārcilvēks, kura izcelšanās ir kā jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma. Viņš aicina izvairīties no aizpriedumiem un ieklausīties sevī, meklēt savu „es”. Par cilvēka ideālu kļūst brīvdomātājs, pārcilvēks, ko grūtības rosina uz jaunradi, bezbailību, cietsirdību un savtīgu kalpošanu idejai. Pārcilvēks ir „pretstats „moderniem”cilvēkiem, „labiem”cilvēkiem, kristiešiem un citiem nihilistiem”. Nīčes filosofijā rodas jauns vērtību kritērijs, kas vairs neaprobežojas tikai ar labā un ļaunā principu.…