Vecu ļaužu pansionāta problēma ir no reālās dzīves attālināta, pati par sevi eksistējoša vide, ar vājām sociālām saitēm no „ārpasaules”, īpašā specifika laikam neliek vadībai tik strikti turēties pie sociālā darba profesijas standartiem, turklāt, pansionātā tā vēl ir jauna profesija, turklāt, renovācijas laikā, bija atstāta daļējā novārtā.
Nav noslēpums, ka pansionātā dzīvojošo veco ļaužu dzīves līmenis ir caurmērā ievērojami augstāks par to veco ļaužu, kas dzīvo patstāvīgi, līmeni. Tātad problēma nav pamatvajadzību apmierināšanā. Dzīves kvalitāte pansionātā tiek vērtēta arī pēc citiem kritērijiem-brīvā laika izmantošanas, nodarbinātības, kultūras pasākumiem, sociālo saišu atjaunošanas vai jaunu veidošanas .Šīs ir tās sfēras, kur nepieciešama sociālā darbinieka palīdzība, korekcijas. Vecie cilvēki arī pansionātā bieži vien jūtas vientuļi, nesaprasti, ne tik reta parādība ir arī konflikti ar istabas biedriem. Trūkstot tādam speciālistam kā psihologs, sociālais darbinieks iesaistās arī konfliktu risināšanā uzklausot konfliktējošās puses un meklējot labāko risinājuma modeli. Saruna kā sociāls atbalsts un palīdzība pansionātā vispār ir ļoti svarīgs attiecības veidojošs modelis un sociālais darbinieks tai atrod laiku katru dienu. Tiek pētītas problēmas par mijiedarbību starp indivīdiem, kā arī vidi, domāts par to, kā palielināt cilvēku labklājību un palīdzēt uzlabot vides apstākļus, kas nelabvēlīgi ietekmē indivīdus.
…