Gaisa mitrums – ūdens tvaiku daudzums gaisā. Tas ir nozīmīgs klimata raksturlielums un atkarīgs no gaisa to, vēja ātruma, pagulvirsmas īpašībām. Ūdens tvaiki gaisā nonāk, iztvaikojot ūdenim no ūdensbaseiniem, mitras augsnes un augiem. Jo augstāka ir to, jo lielāka ir iztvaikošana. Līdz 2000 m augstumam atrodas ~50% visa gaisā esošā ūdens tvaiku daudzuma. Vislielākais gaisa mitrums ir ekvatora tuvumā. Vidējos platuma grādos vasarā gaiss satur ~1,3% ūdens tvaiku, ziemā - ~0,4%. Tomēr ziemā gaiss šķiet mitrāks nekā vasarā: zemākā to gaisā var rasties mazāk ūdens tvaiku, un to liekais daudzums kondensējas. Gandrīz sauss gaiss ir sastopams Zemes aukstuma polos. Ūdens tvaiki nav saskatāmi, redzami vienīgi to kondensācijas produkti – mākoņi, migla, rasa, lietus, atkala, sniegs. Gaisa mitrumu raksturo absolūtais gaisa mitrums un relatīvais gaisa mitrums, rasas punkts un mitruma deficīts. Gaisa mitrumu mēra ar higrometru un psihrometru. Gaisa mitruma ietekmē mainās daudzu priekšmetu kvalitāte (Ancāne, 2000).
Absolūtais gaisa mitrums – ūdens tvaiku daudzums gaisā konkrētajā momantā. To mēra g/m3. Absolutais gaisa mitrums samazinās virzienā no ekvatora uz polārajiem apgabaliem, jo tur gaisa temperatūra samazinās. Atmosfērā absolūtais gaisa mitrums ir no 0,1 līdz 30 un vairāk g/m3.
Relatīvais gaisa mitrums – rāda gaisa mitruma pakapi. Tas ir, kādu daļu esošais gaisa mitrums procentos sastāda no piesātinātu ūdens tvaiku spiedienā. 100% nozīmē, ka gaiss ir pilnīgi piesatināts. Ja relatīvais gaisa mitrums 50%, tad tas norāda, ka gaisā ir puse no tā ūdens tvaiku daudzums, kāds var būt attiecīgajā temperatūrā.…