Katru dienu gaisā nokļūst sīkas daļiņas un gāzes (kopā pazīstami kā piesārņotāji), ko rada rūpnieciskā darbība, tai skaitā enerģijas ražošana un preču izgatavošana, transports, īpaši gaisa un ceļu transports, ēku apkurināšana, atkritumu apstrāde un lauksaimniecība, sevišķi pārmērīga mēslošanas līdzekļu un dzīvnieku mēslu lietošanas dēļ.
Daži piesārņotāji gaisā reaģē ar ūdeni un veido vājas skābes (piem., sērskābi vai slāpekļskābi). Gaisa masām paceļoties augšup un atdziestot, tajās esošie tvaiki kondensējas un veido mākoņus. Lietus laikā lejup nākošais ūdens ir skābs, un to sauc par „skābo lietu”. Nonākot uz zemes, daži piesārņotāji (piemēram, amonjaks, slāpekļa oksīdi) pēc tam var augsnē reaģēt ar ūdeni un izraisīt procesu, kas pazīstams kā eitrofikācija - ar jēdzienu "eitrofikācija" apzīmē apstākļus, kad ūdenstilpē, pateicoties biogēno elementu (slāpekļa, fosfora, silīcija savienojumi) satura pieaugumam, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas vispirms novērojama kā aļģu attīstība, organiskās vielas uzkrāšanās un kopumā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās.
Kopumā gaisa piesārņošana var būtiski ietekmēt klimatu – izraisīt siltumnīcas efektu un globālo sasilšanu, kā arī izraisīt ozona slāņu samazināšanos.
Gaisa piesārņojums atstāj būtisku ietekmi arī uz dzīvo un nedzīvo dabu ( augu, koku un lauksaimniecības sakņaugu augšanu, cilvēka izmantojamiem materiāliem), kā arī ietekmē cilvēka veselību gan tiešā, gan pastarpinātā veidā. 20.gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vides piesārņojuma līmenis bija paaugstinājies tik tālu, ka jau tieši apdraudēja cilvēku veselību. Piemēram, 1952.gadā, temperatūras inversijas laikā bezvēja periodā, smogs Londonā izraisīja aptuveni 2000 cilvēku nāvi. Sešdesmitajos gados zinātnieki jau brīdināja par skābo lietu postošo ietekmi uz dabu, bet valstu varas struktūras attiecīgos lēmumus pieņēma tikai tad, kad dažos Skandināvijas un Kanādas rajonos skābo lietu dēļ bija gājis bojā viss dzīvais pat vairāk nekā 30% ezeru.…
