Svarīgākie starptautiskie tiesību avoti ir pakti (piemēram, „ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”), konvencijas („Eiropas Cilvēktiesību konvencija”), protokoli un deklarācijas („ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”) , rezolūcijas un pamatprincipi.
Izpētot dažādas cilvēktiesību literatūras materiālus, nākas saskarties ar cilvēka tiesību iedalījuma veidu dažādību, tomēr, manuprāt, vislabāk tiesības iedalīt trīs lielās grupās: pilsoniskās un politiskās tiesībās; ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesībās; atsevišķu cilvēktiesību saturs. Pilsoniskās un politiskās tiesības, kas sevī ietver diskriminācijas aizliegumu, tiesības uz dzīvību, verdzības aizliegumu, spīdzināšanas aizliegumu, tiesības uz personas brīvību un drošību, tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz privāto dzīvi, tiesības stāties laulībā, reliģijas, vārda brīvību, tiesības uz īpašumu, politiskās tiesības, tiesības uz pilsonību u.c. tiesības; vēl izšķir ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; solidaritātes tiesības un papildus atsevišķas cilvēktiesības (bērna tiesības, sieviešu tiesības, mazākumgrupu (minoritāšu) tiesības, bēgļu tiesības u.c. tiesības).
Ar terminu „pilsoniskās” tiesības apzīmē tiesības, kas piemīt ikvienam cilvēkam un bez kurām dzīve mūsdienu sabiedrībā nebūtu iespējama. Kopā ar politiskajām tiesībām vēsturiski tās apzīmē kā „pirmās paaudzes” tiesības, kuras attīstījās franču un amerikāņu laikā 18. gadsimtā. Tām ir vairāk negatīvs, nekā pozitīvs raksturs, t.i., šīs tiesības uzliek valstīm pienākumu atturēties no kādas darbības, piemēram, neatņemt cilvēkam dzīvību, nespīdzināt u.tml. Tomēr nav iespējams un nav arī nepieciešams pilnībā nodalīt valsts negatīvo pienākumu neiejaukties pilsonisko un politisko tiesību baudīšanā no pozitīvā valsts pienākuma nodrošināt, lai cilvēks varētu savas tiesības īstenot. Valstij ir jārada tāda likumu un institūciju sistēma, kura dod iespēju cilvēkam baudīt pilsoniskās un politiskās tiesības un arī visas citas tiesības.…
