Garlība Helviga Merķeļa darbs "Latvieši"

G. Merķelis netieši atzīst, ka muižniekiem ir tiesības iedzīvoties no zemnieku darba, jo, runājot par samērīgām klaušām, G. Merķelis nenosoda pašu klaušu pastāvēšanas faktu, viņš tikai ir sašutis par to nesamērīgo lielumu. G. Merķelis atzīst arī miesassodus, ja vien tie tiekot uzlikti likumīgā kārtībā un samērīgā daudzumā. Viens no ierosinājumiem attiecas uz zemnieku piedalīšanos tiesu procesos, taču pats G. Merķelis “Latviešos” raksta par jau esošo zemnieku piesēdētāju neefektivitāti tiesās. Viņa piedāvātā pārvaldes sistēma būtībā ir tā pati esošā, tikai lielāka nozīme tiek piešķirta dažādu likumu ievērošanai. Taču likumi ļauj “saprātīgi” apspiest zemniekus. G. Merķelim ir naiva pārliecība un ticība cara labajai gribai, viņš pārstāv to inteliģences slāni, kas piekrīt idejai par “labu” monarhu.
Piedāvājot savu rīcības programmu, G. Merķelis vēlreiz uzsver, ka “… latviešu galvenie ļaunumi ir tumsība, nabadzība, dzimtbūšana ar visām tās bēdīgajām sekām”. G. Merķelis cenšas pārliecināt Baltijas muižniecību par iespējām, ko sniegtu dzimtbūšanas atcelšana, būtībā tā ir šī saprātīgā egoisma propagandēšana.
G. Merķelis neprata latviešu vai igauņu valodu, “Latvieši” uzrakstīti vāciski, latviski tie iznāk tikai 1905. gadā, taču darbam ir sava vieta ne vien Latvijas, bet arī latviešu literatūras vēsturē. Lasot darbu, pārņem pretrunīgas izjūtas. Pozitīvi, ka G. Merķelis spēja nostāties opozīcijā savas tautas vairākumam, lai aizstāvētu svešu tautu tiesības uz dzīvi, uz brīvību, tomēr īsti izprast latviešu dziļāko būtību, latviešu dvēseli viņš nav spējis. …