Kādu dienu, pārlasījusi vecus marksistiska satura darbus, kuros literāras kvalitātes aizvietoja pelēcīgie, bet jancīgie un savā ziņā iespējamu atklājumu pilnie darbaļaužu dzīves un viņu vides apraksti, Henrieta, 18 gadu vecā Dānijas respektablas ģimnāzijas audzēkne ar spējām humanitāros priekšmetos, analītisku prātu un arī plašu sirdi, nedaudz atvilka elpu un devās izvingrināt darbā saspringušos locekļus. Riņķa dancis(ar reālu riņķi!), staipīšanās uz priekšu un atpakaļ- meitene allaž spēja šai jomā izdomāt ko jaunu; stereotipiski domāt, ka šādas nodarbes ir monotonas un, neieliekot kaut ko ekstrēmu šais ‘’vingrojumu programmās’’, neizdosies gūt nekādu baudījumu, nē, nebūt.
Iztramdījusi runci Meniju-to meitenei bija veseli divi, pie tam abi jautruļi konkurēja gan spēlēs, gan par iekārtošanos ģimenes galvenā vīrieša Henrieta tēva Harolda klēpī, uzsverot to, kā savu tā brīža iekarojumu. …