Šelforda līkne
Pēta atsevišķa ekoloģiskā faktora ietekmi uz organismu un organisma atbildes reakciju uz to. Tajā ir 3 kardinālie punkti:
1) minimālais punkts, kurā organisms sāk reaģēt uz vismazāko ekoloģisko faktora stiprumu;
2) optimālais punkts, kurā ekoloģiskā faktora stiprums ir vispiemērotākais dzīvības norisēm;
3) maksimālais punkts, kurā organisms pārstāj eksistēt pārāk spēcīga ekoloģiskā faktora dēļ.
Diagrammai ir sadalījums zonās:
1) dzīvības neiespējamība;
2) optimuma zona, kurā organisms jūtas stabils un zied, veido augļus, vairojās utt.;
3) nepietiekamības zona, kurā faktors ir nepietiekams un organisms aktīvi cenšas šo trūkumu kompensēt;
4) pārsātinātības zona – organisms sākotnēji mēģina izvairīties no pārlieku lielas faktora iedarbības.
Tolerances likums – neatkarīgi no pārējo faktoru nodrošinātības, biosistēmas darbību limitē tas faktors, kas atrodas tuvāk min vai max kardinālajam punktam.
Uz organismu vienlaicīgi iedarbojas daudzi ekoloģiskie faktori, tāpēc reāli Šelforda līkne ir asimetriska.
Organismi dabiskajā izlasē piemērojas vides apstākļiem, lai izdzīvotu. Tādēļ Šelforda līknei izveidojas izteikta labās vai kreisās puses asimetrija (saulmīļiem asimetrija pa labi, ēnmīļiem pa kreisi utt.).
Ekoloģisko amplitūda jeb ekoloģisko valenci (vērtību). Ja attālums „range of optium” ir liels, tad sugu sauc par eiribiontu (suga, kas spēj izdzīvot dažādos apstākļos, piem., žurkas apēd citas žurkas, koki aug uz klintīm utt.). Sugas ar šauru šo attālumu sauc par stenobiontiem (šaura izdzīvošanas iespēja, piem., strauta forele dzīvo tikai tīrā, aukstā ūdenī).…
