Izvēlējos rakstīt par tēmu „Ģeniālais personības universālums Leonardo da Vinči personā”, jo Leonardo da Vinči ir tā persona, ar kuru visvairāk asociējas Renesanses laiks. Leonardo da Vinči tiek uzskatīts par vienu no pasaules dižākajiem gleznotājiem un vispusēju ģēniju - viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Da Vinči daudzpusīgie talanti un spēja izgudrot un radīt, ļauj viņu droši uzskatīt par sava laika ģēniju, kura slava nav apdzisusi pat pēc daudziem gadsimtiem. Par viņu runā arī mūsdienās. Tam, ka Leonardo da Vinči tēls ir aktuāls arī mūsdienās, par pierādījumu kalpo nesenā ažiotāža ap Dena Brauna grāmatu „Da Vinči kods
Domāju, ka lielākā daļa cilvēku ir dzirdējuši par Leonardo da Vinči un spētu nosaukt kādu no viņa populārākajiem darbiem, piemēram, slaveno Monas Lizas gleznu, tomēr ne visi zina viņa biogrāfijas detaļas, daudzpusīgās intereses, Renesanses laikmeta savdabīgo skaistumu un citas aizraujošas lietas, kas palīdzēs izprast gan mākslinieku un zinātnieku, gan laiku, kurā viņš dzīvojis.
Hipotēze:
. Leonardo da Vinči bija ne tikai talantīgs mākslinieks, bet arī ģeniāls izgudrotājs.
Darba mērķis:
Izpētīt Leonardo da Vinči ģeniālās personības universālumu.
Darba uzdevumi:
Apkopot literatūru par renesanses laikmetu;
Apkopot muzejos iegūto informāciju;
Izpētīt internetā pieejamos materiālus;
Darba metode:
Literatūras avotu analīze;
Muzeju materiālu analīze;
Interneta informācijas analīze;
Rezultātu apkopošana.
Renesanse ir atdzimšana. Ar to apzīmē 15. un 16. gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā. Renesanse aizsākās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laika posmu no 14. līdz 16. gadsimtam. Tā bija strauja valstu ekonomiskā attīstība, tirdzniecība, izglītības un zinātnes attīstība. Paplašinājās pilsētas, veidojās augstskolas. Cilvēki attīstījās, viņi kļuva izglītoti, viņa centās izzināt dabu un tās īstenību, kas ļoti raksturīgs renesanses mākslai. Tā bija humanitāro un zinātnisko pētījumu attīstība un progress.
Renesanse bija arī reformācijas laiks, kad baznīca zaudēja savu autoritāti. Cilvēkiem tā vairs nebija noteicošā vara, viņi uzskatīja, ka cilvēks pats spēj nokļūt pie Dieva.
Renesansei bija raksturīgas iezīmes: humānisms, reālisms un individuālisms. Humānisms- izceļ cilvēka vērtību un nozīmi, balstoties uz tādiem universāliem jēdzieniem, kā taisnīgs un netaisnīgs, pareizs un nepareizs un tml. Humānisms skaidro, ka ne Dievs, ne kāda absolūta ideja vai substance, bet tikai pats cilvēks ir pasaules un sabiedrības, kārtības vienīgais noteicējs. Reālisms- kā ticība dabiskajam. Tās galvenais pamatnosacījums bija acīmredzamība. Cilvēks pētīja dabu, tās īstenību un, centās attēlot to tādu, kāda tā ir redzama. …
