Starpkultūru komunikācija darbā
Ilgu laiku strādāju apģērbu veikalā, kurā ikdienas bija saskarsme ar dažādu tautu un kultūru pārstāvjiem. Veikala īpašnieki bija igauņi, bet zīmols pieder Vācijas un Zviedrijas kopuzņēmumam. Ar īpašniekiem sazinājāmies krievu valodā, ar zīmola īpašniekiem - angļu, ar klientiem latviešu, krievu un angļu valodā. Bija arī tādi klienti, kuri nezināja nevienu no šīm valodām vai zināja to ļoti zemā līmenī. Tas, protams, sagādāja neērtības, bet ar tiem klientiem, kuri vēlējās kaut ko pirkt, bija iespējams sazināties arī bez īpašām valodas zināšanām - ar žestu palīdzību un norādot uz konkrētām lietām, vietām. Visbiežāk tā gadījās ar tūristiem no Itālijas.
Strādājot veikalā vai kādā citā apkalpojošā sfērā, ļoti labi var novērot katras tautas iezīmes. Latvijā dzīvojošie cilvēki ir diezgan atturīgi, reti jautā pārdevēja viedokli, neuzticas pārdevēju teiktajam, jo ir iesakņojies uzskats, ka „pārdevējam galvenais ir pārdot, tāpēc teiks, ka viss izskatās labi un iesmērēs jebko”. Tā notiek vairs tikai tirgus placī un zemas klases veikalos. Mūsu līmeņa veikalam svarīgi bija, lai pircējs gūst pozitīvas emocijas, saņem konsultāciju, kas veicinātu viņu iegriezties mūsu veikalā arī turpmāk. Tāpēc mēs izteicām savu viedokli atbilstoši realitātei - krāsa vai piegriezums konkrētajam cilvēkam nepiestāv, izmērs ir par lielu vai mazu. Pēc konsultācijas pircējs pats izvēlas pirkt vai tomēr nepirkt. Krievu tautības cilvēkiem ļoti patīk konsultēties ar pārdevēju - kā dažādas lietas var kombinēt, kā izskatās. Bet no šīs tautības cilvēkiem bija arī pārspīlētas prasības - atlocīt bikšu galus, piemēram. Lai arī saka, ka citu valstu iedzīvotāji ir daudz atvērtāki komunikācijai, veikalā viņi komunikāciju vēlas mazāk pat par latviešiem - vienmēr teiks, ka palīdzība nav nepieciešama, izmērus, citus modeļus meklē paši. Ja kaut ko nevar atrast, kaut ko nesaprot, tad vēršas pie pārdevēja.
…
