Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas arvien aktuālāks kļūst jautājums par vecu cilvēku, proti, mūsdienu pensionāru dzīves kvalitātes uzlabošanu. Ņemot vērā viņu kādreizējo ieguldījumu darba dzīves laikā un pūles, kas pieliktas, lai sagādātu sev nodrošinātas vecumdienas, ir spilgti vērojama pensionāru dzīves kvalitātes disproporcija. Diemžēl šīs darba dzīves pamatā ir bijusi veltīta citai valstij un iekārtai, proti, PSRS, un atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā viņu ieguldījums- vismaz no sociālās apdrošināšanas iemaksu viedokļa – nav saistošs, tāpēc valstij ir jārod risinājumi, kuri iegūt nepieciešamos līdzekļus, lai pensiju līmeni kaut nedaudz pietuvinātu dzīves dārdzībai valstī. Tomēr labklājības nodrošināšana ir tikai viens no pensionāru dzīves kvalitātes problēmas aspektiem.
Termina gerontoloģija pirmsākumi rodami jau sengrieķu valodās. Gerontos tulkojumā nozīmē sirmgalvis, vecis, kas ir viennozīmīgs ar gudrību. Senectus (latīņu val.) arī nozīmē vecums. No šiem vārdiem ir atdarināti tādi termini kā senāts un senators – vecs, gudrs cilvēks, kas dod padomus un kura padomus uzklausa.
Gerontoloģija pēta novecošanas fenomena dažādos aspektus, galvenokārt, cilvēka novecošanas, viņa aktīvā mūža daļas pagarināšanas, ilggadības problēmas un citus. Nodalījusies no filozofijas un medicīnas, par patstāvīgu zinātni tā kļuva tikai 20. gadsimtā. No cilvēka gerontoloģijas norobežojās salīdzinošā (dzīvnieku un augu) gerontoloģija. Pie tam, mūsdienās novecošanas fenomenu pēta dažādos bioloģiskās organizācijas līmeņos – molekulārā, bioķīmiskā, ģenētiskā, evolucionārā u.c. Latvijā populārāka ir lietišķā medicīniskā gerontoloģija jeb geriatrija. Tādējādi ir izveidojusies plaša, sarežģīta un kompleksa gerontoloģijas zinātņu struktūra. Sakarā ar vidējā vecuma pieaugumu civilizētās sabiedrībās, veci cilvēki ir kļuvuši par noteiktu sociālu grupu, kas rada nepieciešamību risināt ne tikai sociāli ekonomiskās, medicīnas problēmas, bet arī pievērst uzmanību gerontoloģijas sociāli psiholoģiskajam aspektam.…
