Ģimenes pedagoģiskais potenciāls un tā pilnveidošanas iespējas

Vecāki bieži sūrojas, ka bērni viņos neklausās un nedzird, ko viņiem saka. Bērni ir nepacietīgi, skaļāk un neatlaidīgāk viņi paziņo par savām vēlmēm.
... Te nu ir mūsu bērns. Sit kāju pret grīdu, spiedz, kliedz – uzvedas ārkārtīgi slikti. Ja viņš ir gluži vienkārši spītīgs radījums, un ja ir daudz istabu, var mēģināt viņu atstāt vienā no tām, lai nomierinās. Taču, ja viņš nav gluži vienkārši spītīgs radījums, bet gan bērns, ar kuru droši vien kaut kas ir noticis, ja jau viņš tik ļoti dusmojas, tad sliktais jāvērš labajā, nevis bērns jāsoda. Mums viņam jāpalīdz.[13;36lpp]
Šāda situācija ir ne vien neizbēgama un parasti tā ir visai saspringta.
Ko nozīmē jāpalīdz? Tas nozīmē iepazīt bērna vecumposma īpatnības, kas izpaužas rīcībā, uzvedībā, attiecībās ar cilvēkiem, un saistīti ar personības veidošanos. Jo vairāk vecāki zina par bērna personību un kā tā veidojas, jo ir vieglāk atrast problēmas risinājumu.
Tas, protams, nenozīmē, ka vecāki var paredzēt un zināt visu, par iespējamajām situācijām, bet dažkārt vienkārši grūtību pārvarēšana pilnveido ģimenes pedagoģisko darbību.
Vecāku pedagoģiskas zināšanas atklājas audzināšanas saturā. Audzināšana tā ir māksla, kura veido cilvēku. Tā nepārtraukti pilnveidojas un attīstās [1;24lpp].
Māksla audzināt pamatojas uz prasmi saskatīt un izmantot bērnu ietekmēšanai visu to attiecību daudzveidīgumu, kas veido bērnu kā personību.
Atrodoties tiešā emocionālā saskarsmē ar ģimenes locekļiem, bērns piesavinātās vērtības, kuras ir nozīmīgas viņa tuvākajiem cilvēkiem. Ģimenes pozitīvais mērķis ir palīdzēt bērnam veidoties par dzīves mīlošu, aktīvu, darbīgu personību, attīstīt savu fizisko Es, garīgo Es, sociālo Es. “ Visiem vecākiem piemīt pedagoģiskā intuīcija. …