Secinājumi
1. Adaptācija ir pielāgošanās jauniem, neierastiem, mainīgiem apstākļiem, kas palīdz uzturēt normālu organisma iekšējo vidi, tā sekmē organisma darbspēju uzturēšanu.
2. Adaptēšanās skolā ir svarīgs process bērna dzīvē, jo tā ir vide, kurā skolēns pavada lielu daļu savas dzīves, tā iespaido bērna turpmāko attīstības gaitu.
3. Par labu bērna adaptāciju uzskatāma tāda piemērošanās jaunajiem sociālajiem apstākļiem, kurā notiek iekļaušanās jau iepriekš izveidotā sociālā sistēmā.
4. Ja adaptācija nav noritējusi veiksmīgi, rodas nenoturīga adaptācija, psiholoģiskais sasprindzinājums, kura rezultātā cilvēks var piedzīvot dezadaptāciju.
5. Adaptāciju, lielākoties, ietekmē tādi faktori kā bērna raksturs, ģimene, pedagoga kompetence, bērna sagatavotības līmenis, attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, sociālā pieredze u.c. faktori.
6. Analizējot bērna individuālās īpatnības, vērā ņemami bērna īpatnību ietekmējošie faktori: ģimenes ietekme uz bērna vērtību sistēmu un uzvedību, ģimenes sastāvs, bērna vieta ģimenē, audzināšanas tradīcijas.
7. Saskarsme ir viens no galvenajiem darbības veidiem, būtisks savstarpējās uzticēšanās un sapratnes kritērijs, tādēļ adaptācijas procesā svarīga laba saskarsme ar klasesbiedriem.
8. Bērni, kuriem ir brālis vai māsa, vieglāk iejūtas klases kolektīvā, jo viņi ir pieraduši pie sabiedrības mājās, līdz ar to drošāk kontaktējas ar citiem bērniem.
9. Teorētisko atziņu izpētes rezultātā var secināt, ka ģimenes vienīgajiem bērniem atšķirībā no pārējiem bērniem, vairāk raksturīgs egoisms, augsts pašvērtējums, atbildības izjūta, mērķtiecība, viņi vēlas nedalītu uzmanību, dod priekšroku lietu kārtībai, spēj novērtēt draudzību, ir nervozāki, mazāk noturīgi pret stresu, sagādā grūtības adaptēties lielās grupās.
…