No visiem darbiem, kas bija doti, es izvēlējos Gustava Flobēra darbu „Bovarī kundze”. Šo darbu es izvēlējos, lai labāk varētu izprast reālisma virzienu. Mani pamudināja arī tas, ka es pirms grāmatu izvēles sameklēju informāciju par rakstniekiem. Par Flobēru bija raksatīts, ka tas ticis tiesāts par to, ka viņš aizvainojies reliģijas un sabiedrības tikumību. Likās man arī interesants tas fakts, ka Flobērs bija arī viens no pirmajiem reālisma pārstāvjiem Francijā.
Dzimis Ruānā 1821.gadā pilsētas ārsta ģimenē. Ruānā iegūst arī vidējo izglītību.
1840.gadā Flobērs aizbrauc uz Parīzi, lai apgūtu tiesību zinātnes, dzīvo Parīzē līdz 1846.gadam. Kad šai laikā nomirst tēvs un drīz pēc tam arī māsa, Flobēra māte aicina dēlu atgriezties atpakaļ dzimtajā pusē – ģimenes īpašumā Kruasē, kas atrodas netālu no Ruānas. Tur Flobērs pavada visu savu mūžu un nomirst 1880.gadā. Kruasē pulcējas visi tā laika lielākie rakstnieki – E. Zolā, brāļi E. un Ž. Gonkuri, T. Gotjē, G. Mopasāns. Šeit pie Flobēra ciemojies I. Turgeņevs.
Gustavs Flobērs izvirza uzdevumu – pliekano, banālo, triviālo, parasto, ikdienišķo padarīt par mākslas priekšmetu. Šis uzdevums arī ir romāna ,,Bovarī kundze”. Flobērs savus darbus ir rakstījis klasiskā reālisma virzienā. Viņa darbs „Bovarī kundze” nav izņēmums. Flobērs šai darbā parāda, cik kaitīgas var būt nepatiesi rakstītas grāmatas. Bovarī kundze bija salasījusies romānus, kur viss bija idealizēts. Viņa arī vēlējas dzīvot tāpat kā romānos, bet tas viņai neizdodas. Ģimenes dzīve neatbilst romānos lasītajai, viņas vīrs ir drūms un neinteresants, mīļākie ir nelieši un meļi, viņiem nav nekas kopīgs ar grāmatu varoņiem. Flobērs ļoti sīki aprakstīja Emmas nāvi.…
