Glezniecība 20.gadsimtā

Nobeigums
20. gadsimts bija pārmaiņu laiks gan sadzīvē gan mākslā. Katrs jaunais virziens atšķīrās no visiem ieprekšējiem un bija pamats kādam vēl nebijušam.
Fovisma glezniecībā apjomīgums, telpiskums, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšanai atvēlot spilgtu dekoratīvu toņu attiecībām.
Ekspresionisma glezniecības centrā izvirzījās sakāpināts mākslinieka subjektīvais pasaules skatījums, deformējot tēlojamos objektus.
Agrīnā abstrakcionisma glezniecībā reālas, priekšmetiskas formas tika aizstātas ar abstraktiem elementiem - krāsu laukumiem, līnijām, apjomiem.
Futūrisma glezniecība centās attēlot kustību tās secīgos stāvokļos, izmantojot formu pārbīdi, krustošanos, saplūšanu, vairākkārtējus motīvu atkārtojumus.
Kubisma virziena mākslinieki meklēja un atrada apjomīgu formu ģeometriskas figūras, it kā sadalīja reālos priekšmetus sastāvdaļās un tad tos radīja par jaunu nu jau citā kārtībā un formā, kur akcentētas ģeometriskas formas - lode, konuss, prizma, kubs.
Primitīvisma glezniecības pamatā ir vienkāršošana, seno civilizāciju, viduslaiku mākslas, bērnu zīmējumu atdarināšana.
Starpkaru periodā sevi bija jau izsmēluši tādi pirmskara perioda tēlotājas mākslas virzieni kā fovisms, kubisms, futūrisms. Pasauli šajā laikā satricināja ekonomiskās krīzes, pilsoņu kari un cīņas pret progresējošo fašismu, tādējādi iespaidojot arī mākslas pasauli un liekot tai pieņemt traģisku nokrāsu un tiekties pēc savādākām dzīves vērtībām, kas vistiešāk izpaudās fantastiskajā zemapziņas attēlošanas mākslā – Sirreālismā
…