Vēl nesen tikai atklājās Ķīnas glezniecības tālākās senatnes pavedieni. Līdzīgi Mezapotāmijai un Krētai, Ķīnai bijusi sava krāsu māksla jau akmens laikmetā. Honanas nepolitiskie podi rada ieskrāpētu ģeometrisku ornamentu, bet turpat jau gadu tūkstota beigās pr. Kr. parādās uz podiem jauki gleznojumi. Taisnas un viļņainās saites, loki, pusloki, spirāle, dažādi trijsturu grupējumi un rūtis, visbiežāk melnā un sarkanā krāsā, izglezno dabīgi iededzināto un atkal balti krāsoto vāzes pamatu. Janksau (Honanas) vāzēm raksturīga brīvā ornamenta vijība. Apmēram gadu tūkstotu vēlāk (2000.g. pr. Kr.) Sintenas elegantās vāzes jau rada pilnīgi citu stilu. Vijība zudusi, tas vietā vāzu kaklus noklāj ģeometrisks taisnlīniju ornaments – maiandrs (leiven) un arī ļoti stilizētas, kā grieķu dipilona stilā, putnu, zirgu un cilvēku figūras. Laika ziņā šīs Ķīnas ģeometriskais stils tuvs līdzīgam Sūzu otrajam stilam. Tuvu tam arī figūru elegance, ja salīdzina, piemēram, Sintenas putnu frīzi ar Sūzu pleznaino putnu (zosu) frīzi. Bet gari stieptais maiandra motīvs, Ķīnas leivens, Sintenā jau uzsāk savu patstāvīgo ceļu.
Tālāk šī jaukā Ķīnas aizvēstures glezniecība, ko tagad redz lielajos Eiropas muzejos, izbeidzas. Vispārīgu izrakumu trūkums Ķīnā liedz noteiktāk spriest par viņu tālās senatnes glezniecības attīstību. Vēl plašāk jāatklājas arī vēsturisko laiku, 2. gadu tūkstota pr. Kr., pirmo Ķīnas dinastiju, Hiaun Šangu, rakstos daudzinātai mākslai. Tad jau izveidojās lielgalvainais pūķis – tao-tie, kura ķermenī savienojas tīģeris, drakons, lāci un pūce. Speķakmeņa un kaula lūgšanu priekšmetos, tad izveidojās arī pats drakons – pūķis ar putna vai dzīvnieka atgāztu galvu un čūskas asti. Beidzot, arī jaukajā baltajā podniecībā 12. gs. pr. Kr. redz iegravētus paliekošos Ķīnas agrākos ornamentus (leivenu, rūtis, trijstūri). Vēlāk tie visi nosēžas plastiski uz Čou laikmeta bronzām. Nekas tomēr nav zināms par feodālā Čou laikmeta glezniecību. Īstais Tsinu laikmets, ko izveido ķeizars Še-Huangti, liek pamatu smalkajam grafiskam, bet ļoti kustīgam liesmojošam stilam. Tam seko jau labojumi, kas padara Ķīnas kustīgo otu pilnīgu. To manto lepnā Han dinastija (202.g. pr. Kr. – 220.g. pēc Kr.), kas nevien kultivē lineāru zīmējumu, bet arī krāsainību un īstu glezniecību.
Kaut gan šīs dinastijas glezniecības pieminekļu trūkst, tomēr zināms, ka Hana laikmets uzsāk Ķīnas vēlāko gadsimteņu lielo mākslu – tušas glezniecību. To jaunā garā veicina kustīgā ota, ko tad vada atspiesta ar elkoni pret ķermeni veiklā roka. Tā daudz jau vingrināta nezināmā senatnē, gan uz bambusa koka, gan kaula, gan uz speķakmaņa (žada). Piktogrāfiskais raksts bija nevien pataisījis vingru ķīnieša roku, bet tas jau tālā senatnē ielika viņa skatā dabas novērotāja asumu. …
