Ar pievēršanos sadzīviskām tēmām un portretam savu darbību uzsāka Auseklis Baušķenieks (1910-2007) (Veļas gludinātāja (1962), „Bērni lietū” (1960) u.c.). Gleznās parādās autora lieliskās novērošanas spējas. Tās viņš izmanto, lai pievērstos gan dažādām vērtību problēmām, gan lai kritizētu sabiedriskās dzīves nebūšanas. Šā iemesla dēļ arī padomju varas attieksme pret viņu nebija labvēlīga. Tapuši tādi pazīstami darbi kā „Lielā meklēšana” (1977), „Autobuss” (1979) (kur simboliski parādīts pārpildīts pilsētas autobuss) u.c.54 Savdabību viņa darbiem piedod arī paša izveidotā „puantilisma” tehnika.55
Ainavas žanrā izcēlās Rūdolfs Pinnis (1902-1992), kas 1960.tajos īpaši pievērsās meža tēmai. Šajā laikā arī plenēra gleznojumu viņam aizstāj brīva iespaidu interpretācija. Viņš ir sērijas „Meža tēli” (1965-1968) autors, kurā ar krāsu palīdzību radīts iespaids ar varenu, saules apspīdētu biezokni. Viņa darbiem ir raksturīga krāsu atraisītība un monumentālas krāsu plaknes. 1960.to gadu beigās viņš pievērsies arī Vecrīgas tēmai, tapuši tādi darbi kā „Vecrīgas jumti” (1968), „Vecrīgā” (1970).56
Nosacītās ainavas žanrā strādāja Laimdots Mūrnieks (dz. 1922). Viņa gleznām raksturīgi slaidu, stilizētu koku atveidi. Koku motīvs visai bieži parādās viņa gleznās, kā, „Vecpiebalga” (1965), „Koki un sarkanā saule” (1967) u.c. 1960. To gadu beigās viņš pievēršas arī pilsētu glezniecības tēmai. 1972.gadā tapa viņa triptihs „Mana pilsēta - Rīga”, kur brīvā veidā mākslinieks pauž savu interpretāciju par Rīgas iespaidiem.57
1970.gados ievērību izpelnījās Jānis Anmanis (dz. 1943) ar saviem brīvi veidotajiem pilsētu skatiem, īpaši Vecrīgas, kā „Ziemas noskaņa” (1969), „Vecrīga” (1970) u.c. Tās it kā atgādināja seno laiku gravieru darbus, jo bija ar asi iezīmētām kontūrām un arī krāsu gamma bija brūngani pelēcīga. Tāpat viņš gleznoja klusās dabas. Atzīmējams viņa darbs „Vectētiņa klusā daba” (1967), kurā katrs priekšmets reizē ir liecība un raksturotājs autora vectēvam. Vēlāk J. Anmani sāka saistīt arī lauku ainavas („Vējaina diena Latgalē” (1972)), kā arī sabiedriska rakstura figurālas kompozīcijas („Celtnieki” (1977)).58
Hiperreālismam jeb fotoreālismam 1970.tajos gados pievērsās Miervaldis Polis (dz. 1948). Kaut gan viņa gleznām raksturīga kāpināta precizitāte, tas nav liedzis viņa darbos izpausties arī zināmai emocionalitātei. Sākotnēji viņš vairāk gleznoja industriālas pilsētu ainavas kā, piemēram, „Rūpniecības celtniecība Ventspils ostā”, bet vēlāk galvenokārt pievērsās cilvēka tēmai. Gleznā „Žanrs” (1977) spilgti atklāts vecas sievietes raksturojums. Ievērību izpelnījušies viņa precīzie un dziļie portreti.59 Viņa gleznās parādās gan ceļojumi paša radītās brīnumzemēs un vecmeistaru gleznās, gan iluzorās realitātes mistifikācijas.60
…
