Glezniecība Latvijā 20.gadsimta beigās

50. - 60.gadu glezniecības attīstības problēmas
40. gadu beigās un 50. gadu sākumā latviešu glezniecībā nostip­rinājās arī dažas labas un iezīmējās dažas jaunas īpašības. Viena no tām ir dažu svarīgu buržuāziskās Latvijas mākslā novārtā atstātu sižetiski tematiskās gleznas profesionālās izteiksmes līdzekļu izkopšana. Šo gadu darbos var redzēt uzsvērtu stingru zīmējumu, konkrētu darbības vietas un laika raksturojumu, apzinīgu visu izteiksmes līdzekļu pakļaušanu siže­tiskā stāstījuma atsegumam. Šis tēlošanas veids ir sevišķi piemērots zināmu konkrētu notikumu atspoguļojumam, taču, savā galējībā tas noveda līdz sižeta absolutizēšanai un mākslinieciskās tēlainības iznīcināšanai.
Tematiskā glezniecība
Labākais šī posma tematiskās glezniecības paraugs - vienīgais, kas pārstāvēja 50. gadu pirmās puses tematisko glezniecību jubilejas izstādē Maskavā, — ir O. Skulmes glezna «Ļeņins LSD IV kongresā Briselē 1914. gadā» (1952). Šajā gleznā O. Skulme pārliecinoši sniedz konkrētu vēsturisku personu reālistiski psiholoģisku tēla risinājumu, ko atbalsta ar precīzu ārēju atributāciju. Ar pēdējo mākslinieks tomēr neaizraujas, bet līdzsvaro to ar bagātu iekšējo raksturojumu. Šis darbs ir nozīmīgs solis arī paša mākslinieka radošajā evolūcijā, un šajā plānā viņš devis arī sa­vus nākamos darbus, kas pilnīgi nostiprinājuši latviešu tautas revolucio­nārās pagātnes tēmu mūsu glezniecībā.…