Jēdziens glezniecības tehnoloģija izsaka procesu, kurā materiāli kļūst par gleznu. Dažādi materiāli un tehnikas tiek sakombinētas, lai radītu sarežģītas optiskas struktūras un vizuālus efektus. Senāk gleznotāji paši izgatavoja pamatnes un sagatavoja materiālus, tāpēc prata ar tiem radīt gan tehniski nevainojamus darbus, gan arī, izvairoties no nejaušībām, sasniegt vēlamos mākslinieciskos rezultātus. Pareizas tehnoloģijas pielietošana ir svarīga mākslas darba ilglaicīgumam un restaurācijas procesam. Mūsdienās gleznotāji izmanto rūpnieciski ražotas krāsas, saistvielas, lakas un jau gatavu gruntētu audeklu, nezinādami to sastāvu un īpašības. Tikai pēc gadiem, kad man un kolēģiem darbnīcās nonāks mūsu laika biedru darbi, varēsim raustīt matus un domāt, kā tos labāk saglābt. Mācību procesā pie prof. A. Začesta vairāk iepazinām tieši jauno laiku glezniecības tehnoloģiju, taču es vēlos izpētīt gleznojumu tehnoloģiskās īpatnības Senajā Ēģiptē – pamatņu dažādību, materiālu, krāsu izvēli, tai skaitā pigmentu ieguvi, dažādas tehnikas un vispārīgu darbību procesu.
Senās Ēģiptes māksla bieži apskatīta ikonogrāfiski – pētīts mākslas darbu saturs, simboli, attēlotie atribūti -, taču retāk saskaramies ar informāciju par mākslas darbu uzbūvi, tapšanas procesu, izmantotajiem materiāliem. Mākslas sākumi rodami Predinastiskajā periodā Ēģiptē (6000.-3150.p.m.ē.) ar akmens zīmējumiem un keramiku. Visiem ēģiptiešu mākslas darbiem bija praktisks mērķis: statujas turēja dieva garu vai nelaiķi; kapeņu gleznojumos bija attēlotas ainas no cilvēka dzīves uz zemes tā, lai gars varētu to atcerēties, vai ainas no paradīzes, kuras bija cerēts sasniegt, lai zinātu, kā tur nokļūt; burvestības un amuleti pasargāja cilvēku no ļaunuma. …