Mīti
Mīti ir stāsti par dieviem un dievišķiem varoņiem. Tie vēsta par visa iesākumu un beigām, par pasaules radīšanu un galu, par dzīvi un nāvi. Mīti dod atbildes uz jautājumiem, kāpēc dzīvē viss notiek tā un ne citādi.
Visur, kur vien ļaudis dzīvojuši, tie atstājuši nostāstus par to, kā tapusi pasaule, kā radušies cilvēki un zvēri, ko darījuši viņu pielūgtie dievi. Kas vienam ir mīts, tas citiem var būt ticība, kas vienam šķiet patiesība, citam liekas izdomājums. Jebkuras tautas mitoloģijas pamatā ir mīti par pasaules radīšanu, tāpēc nav jābrīnās, ka katrai tautai ir sava versija par pasaules izcelšanos, pamazām salīdzinot šos nostāstus iezīmējās viens kopīgs modelis.
Mīti ir cilvēces sapņi. Tāpat kā sapņi, tie dažreiz ir stipri dīvaini, citreiz – pavisam pazīstami. Cittautietim diezin vai izdosies pilnībā izprast mīta patieso nozīmi, iegūt atklāsmi, ko tas spēj sniegt piederošajam pie attiecīgās tautas. Vienmēr atradīsies kaut kas, ko mēs nesapratīsim vai neuztversim vai kaut kas ticis sagrozīts tulkošanas vai stāstīšanas gaitā. Tāpat kā tas ir ar dzeju, mīti atvēsinās cilvēkus, kas centīsies tos pilnībā izskaidrot, un piesaistīs tādus, kas vēlēsies tajos klausīties un tos izprast.
Mīti sniedz zināšanas, savu slēpto nozīmi un noslēpumus stātu formā. Mīti radušies, pastāvējuši un mainījušies tāpēc, ka cilvēkiem visā pasaule patīk stāstīt un klausīties nostāstus. Prieks, sajūsma, izpratne, runa, klausīšanās un zināšanas, tāda ir mīta būtība.
Mīts palīdz izprast, kā izveidojušies kalni, upes, ezeri, kā radušies cilvēki un kā viņi iemācījušies runāt, medīt, sēt un pļaut, kā arī ievērot paražas. Šodienas cilvēks šādus aprakstus labākajā gadījumā uztver kā pasaku, taču senais cilvēks pret tiem attiecās pavisam savādāk.
Mītus paaudze paaudzei nodod ne tikai mutvārdos vai rakstos, bet arī ar rituāliem, dejām, teatrāliem uzvedumiem un mākslas darbiem.
Rituālu nozīme senajam cilvēkam
…