Francijā 1540. gadā Tulūzas generāl-gubernātors izdeva sarakstu ar 24 aizliedzamajām grāmatām, tajā skaitā arī tika aizliegti renesanses satīriķa un humānista F.Rablē darbi. Par galveno Francijas cenzoru bija Parīzes universitātes teoloģijas fakultāte. 1533. gadā Francisks I izdot dekrētu par medicīniskās literatūras drukāšanu, kas nav saņēmusi atsauksmes vismaz no trim labiem un pazīstamiem ārstiem no universitātes medicīnas fakultātes. Vācijas pilsētā Frankfurtē 1579. gadā tika nodibināta regulāra „grāmatu policija”
Katoļu baznīca nemitīgi pastiprināja cenzēšanas pasākumus, kas noveda pie aizliegto grāmatu indeksa radīšanas, kas tiek izdots arī mūsdienu Vatikānā. Pateicoties L.Torelli ziņojumam, ko lūdza sagatavot K. Mediči, tika sākta diskusija par to, ka pāvesta indeksi var novest Florences, Lionas, Parīzes un Frankfurtes grāmatu izdevējus līdz bankrotam. 1559. gadā Erasma izdotie raksti tiek iekļauti Romas aizliegto darbu indeksā, jo tika uzskatīts, ka viņš simpatizēja protestantiem. Lapas no viņa izdotajiem darbiem tika nolietas ar tinti, salīmētas kopā vai pat izplēstas. Nereti pat kāds no cenzoriem pierakstīja klāt nomelnojošus komentārus. Tika parakstīts konkordāts, kas nozīmēja nelielus atvieglojumus indeksu prasībām. Vēlāk vietējā laicīgā un baznīcas vara ieguva tiesības radīt savus personīgos cenzūras noteikumus un indeksus. 16.-17. gs. tādi saraksti tika publicēti gandrīz visās Eiropas valstīs.
Grāmatu izdošana kļuva par riskantu biznesu, ne tikai no finansiāla viedokļa. No Lisabonas līdz Varšavai dega ugunskuri, kuros dedzināja ne tikai grāmatas, bet arī pašus autorus un izdevējus. Protestantu valstīs cenzūra atradās laicīgās varas rokās. Aizliegtais auglis, kā zināms, ir salds. Aizliegumi kļuva par lielisku reklāmu, tie stimulēja kontrabandas ievešanu un nelegālo grāmatu izplatību. Cenzūras apmānīšana kļuva par veselu mākslu. Tika veidotas anonīmas publikācijas, tika viltotas adreses, izmantoti pseidonīmi, viltoti izdošanas gadi. Un tā bija izplatīt 16 -17. gs. grāmatu izdošanas specifika.
…
