Lauksaimniecība, kā viena no nacionālās ekonomikas pamatnozarēm, ir cieši saistīta ar visas valsts, īpaši lauku reģionu un arī pārtikas ražošanas attīstību un tādēļ tā uzlūkojama kā būtisks lauku attīstības un visas valsts ekonomikas stabilitātes faktors. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 38 %, no Latvijas kopplatības. Kaut arī lauksaimniecības daļa iekšzemes kopproduktā nav tik liela, lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā ir joprojām pietiekoši liels.
Pēc 1.1.1. att. var secināt, ka Zemgales reģionā ir viražīgākais reģions, jo šajā reģionā ir visauglīgākā zeme. Vismazāko ražu dod Latgales reģionā audzētie graudi.
Racionāla lauksaimniecības ražošanas attīstība lielā mērā nozīmē racionālu dabas resursu izmantošanu.
Līdz ar to lauksaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir:
1)valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu pārtiku no vietējiem lauksaimniecības produktiem;
2)konkurētspējīgu ienākumu nodrošināšana lauksaimniecībā strādājošajiem;
3)racionāla dabas resursa zemes izmantošana.
Lauksaimniecība bija, ir un arī būs viena no svarīgākām tautsaimniecības nozarēm visās valstīs, tai skaitā arī Latvijā. Līdz ar to darba temats ir aktuāls visos laikos, it sevišķi tagad, kad lauksaimniecība nav attīstīta līdz mums vēlamam līmenim.
1.1.2. att. var secināt, ka Zemgales reģions ir līderis starp pārējiem reģioniem un pēc tam seko Kurzemes reģions. Zemgales reģionā ir plašumi, kuri ir piemēroti graudkopībai. Toties Pierīgas reģionā ir maz platību, jo tas atrodas pie galvaspilsētas.
Lauksaimniecība ir tautsaimniecības nozare, kura nodarbojas ar augu vai dzīvnieku audzēšanu, lai iegūtu pārtiku vai citas izejvielas. Lauksaimniecība sākusi attīstīties neolītā, un ir viena no senākajām saimniecības nozarēm, kuras attīstība spēcīgi ietekmējusi cilvēces vēsturi un attīstību. Aprēķināts, ka ap 40% pasaules iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, tomēr kopš Industralizācijas sākuma tās nozīme arvien mazinās un tā veido tikai ap 5% no pasaules kopprodukta (t.i. visu pasaules valstu kopējā iekšzemes kopprodukta).
Latvijas lielākie graudaugu audzētāji palielina savas platības, kā rezultāta samazinās mazo saimniecību skaits, tas ir apskatāms 1.1.4. attēlā. Ik pēc diviem gadiem saimniecību skaitam ir tendence samazināties. Var redzēt, ka 2007. gadā ir tikai 124 lielākās saimniecības, kurām platības ir vairāk par 500 ha.
Lauksaimniecībā ir nodarbināti vidēji 15% Latvijas iedzīvotāju. Pievienotās vērtības daļa IKP ir pakāpeniski samazinājusies. Saimniecību skaits ik pēc 2 gadiem ir samazinājies.
Samērā zemais devums IKP un samērā augstā nodarbinātība lauksaimniecībā liecina par nozares zemo efektivitāti. Salīdzinājumam Eiropas Savienībā pievienotā vērtība uz 1 personu, kas nodarbināta lauksaimniecībā, ir 10 reizes augstāka nekā Latvijā. Zemās efektivitātes cēloņi galvenokārt ir samērā mazie apsaimniekošanas apmēri, nolietotā tehnika, un atpalikušās tehnoloģijas, kā arī zemais specializācijas līmenis.
Lauksaimniecības nozares zemais efektivitātes līmenis atspoguļojas arī tās eko-efektivitātē. Iestrādāto pesticīdu un minerālmēslu daudzumam piecu gadu laikā būtiski palielinoties, nozares pievienotā vērtība mainās maz (ar tendenci samazināties).…
