Gravitācija ir spēks, kas Visumā pievelk vienu objektu pie otra. Tas ir spēks, kas liek kosmiskajiem ķermeņiem kustēties uz Zemes pusi. Zeme kustas ap Sauli ar apmēram 500 reižu lielāku ātrumu kā izšauta lode, un gravitācijas spēks notur viņu šajā orbītā.Bez tā Zeme aizšautos kosmosā kā katapultēts akmens. Taču šī spēka lielims ir atkarīgs no tā, cik liela ir priekšmeta masa. Tādējādi, tikai milzīgiem priekšmetiem, tādiem kā planētas, ikr spēcīga gravitācija. Lai gan mēs to nejūtam, gravitācijas spēks notur arī mūs, lai kur uz Zemes mēs atrastos.
Tikai Galileo Galileja laikā (1564-1642) tika uzsākti mēģinājumi noteikt gravitācijas lielumu. Līdz tam laikam tika uzskatīts, ka ātrums, ar kādu krītošs priekšmets atsitas pret Zemes virsmu, ir atkarīgs no šī ķermeņa svara.
Galilejs meta dažādus priekšmetus no slīpā torņa Itālijas pilsētā Pizā ar mērķi izpētīt gravitācijas spēka ietekmi uz tiem. Viņš pierādīja, ka smags un viegls priekšmets, kas tiek mesti reizē un no vienāda augstuma, sasniedz Zemes virsmu vienlaicīgi. Viņa mērījumi rādija, ka šādi kustībai vertikāli uz leju ir vienmērīgs paātrinājums un tā absolūtā vērtība ir aptuveni 9,8m/s2.
Ja ņemtu tērauda lodi, futbola bumbu, atvērtu avīzi un putna spalvu un visus šos dažādos priekšmetus mestu no dažu metru augstuma un izmērītu to paātrinājumu, tad mēs konstatētu, kašo ķermeņu paātrinājumi ir dažādi. Bet tas ir izskaidrojams tikai ar to, ka, krītot lejup, šiem ķermeņiem ir jākustas cauri gaisam, kas kavē ķermeņiu kustību. Ja ķermeņi kristu atmosfērā, no kuras izsūknēts gaiss, tad to paātrinājumi izrādītos vienādi. Tādu krišanu vakuumā, krišanu, kuru nekas netraucē, sauc par brīvo krišanu.
…