Gribas psiholoģiskais raksturojums

Par gribu sauc psihisku procesu, kas izpaužas apzinātā un mērķtiecīgā cilvēka rīcībā un ir saistīta ar grūtību pārvarēšanu [36.,59] Vispirms es gribu ielūkoties vispārīgā gribas darbības raksturojumā. Profesore A.Ļubļinska grāmatā “Bērnu psiholoģija.” Par šo tēmu ir aprakstījusi plaši, tāpēc izmantošu dažas viņas atziņas citātus. “Cilvēks (atšķirībā no dzīvnieka) darbojas saprātīgi t.i. viņa rīcība virzīta apzināti izvēlēta mērķa sasniegšanai. Šādas darbības dēvē par gribas darbībām. Griba tieši parādās viņa darbībā t.i. viņa muskuļu darbā, muskuļu un nervu spriegumā, jo ceļā uz mērķi cilvēkam jāpārvar dažādi šķēršļi ārējie - attālums, ceļa grūtības vai iekšējie – fizisks vājums, apātija. Jo vairāk šķēršļu un jo spēcīgāka vēlēšanās mērķi sasniegt, jo lielāks muskuļu un nervu sasprindzinājums vajadzīgs gribas darbībai. Šo sasprindzinājumu cilvēks pārdzīvo kā gribas piepūli. Tāpat gribas sasprindzinājuma stāvokli cilvēks izjūt arī tad, ja ir vajadzība bremzēt savu darbību un citas savu pārdzīvojumu vai vēlmju ārējās izpausmes. Izturība, pašsavaldīšanās, atteikšanās arī prasa gribas sasprindzinājumu, piepūli t.i. īstu gribas darbību.”[31.,304] Pirmsskolas vecuma bērnam šādu īpašību izpausme un ,trenēt iespēja, ir tieši rotaļās un mazos ikdienas darbiņos (palīdzēt atnest malku, noslaucīt putekļus, ravēt vai sakārtot kaut ko u.t.t.)
Milzīga nozīme izvirzītā mērķa sasniegšanas ceļu un līdzekļu izvēlē ir jūtām. Gribas darbības noslēgums vienmēr saistīts ar kādām jūtām, pārdzīvojumiem. Izvirzītā mērķa, īpaši liela un tāla mērķa sasniegšana, rada cilvēkam prieku, gandarījumu, lepnumu. Viņš pārliecinās par saviem spēkiem un iespējām ,un tāpēc izvirza sev jaunus, vēl lielākus mērķus un gatavojas jaunai gribas piepūlei.…