Bez olimpiskajām spēlēm senos Grieķus aizrāva teātra izrādes. Viņu radītais teātris izauga no tautas svētkiem. Grieķu teātris ir radies jau sirmā senatnē. Godinot jautrības un vīna dievu Diosīnu, ļaudis, rotājušies ar lapu un ziedu vijām, vainagiem gāja no ciema uz ciemu jautros baros, dziedādami jautras dziesmas, kurās slavināja Diosīnu un viņa labos darbus. Vēlāk radās paraža kādam no bara locekļiem atdarināt šo dievu, bet viņa biedriem Diosīna pavadoņus, fanus un satīrus –(meža , lauku un ganību dievības). Šīs dievības iedomājās kā pus cilvēkus, pus dzīvniekus, tādēļ arī gājiena dalībnieki gāja tērpušies kazu ādās un uzlika maskas. Diosīna svētkos slavināja ne tikai dievus, bet arī čaklākos zemniekus, nevīžīgos un slinkos nopēla.
Šos svētkus rīkoja divas reizes gadā. Svētki ilga vairākas dienas, tajos notika svinīgi gājieni, dziedāja un dejoja. No lauku apvidiem šo svētku – diosīdiju ieviesa arī pilsētās. Diosīna pavadoņi kori dziedāja par darbiem ko veica dievs, bet aktieris ar visādām kustībām un darbiem atveidoja dziesmu saturu. 6 gs. beigās šie gājieni pārvērtās īstā ”teātrī” ( teātris no grieķu valodas – dzīves skola). Tā kā viņi bija tērpušies āža maskās viņi to sauca par ”traģēdiju”( tragos – āzis, odie –dziesma, tātad āža dziesma). Tajās piedalījās koris un aktieri. Laika gaitā papildinājās, bez galvenā lomas tēlotāja Diosīna sāka darboties vēl viens aktieris, kuš uzdeva viņam dažādus jautājumus. Tur veidojās ”dialogs”(šis vārds tulkojams no (grieķu valodas dio – divi, logs - vārds runa, tātad „divi runā”).…
