Jēdziens „grīņi” kā senāk, tā tagad tiek lietots dažādā nozīmē.
Jau 1805. gadā E. Kaizerlings un E. Veršans rakstīja, Sakas draudzē uz Ziemupes pusi ir tukši apgabali – virsāji un purvi, un tālāk nav redzams neviens koks.
Dažās mājās, kuras vēl nav sabrukušas, dzīvo cilvēki 5-6 km no apdzīvotām vietām. Sakas – Ziemupes līdzenums, tātad arī Grīņu rezervāts, ir daļa no vairākkārtējo jūras uzplūdu teritorijas, kas ietver gandrīz visu Kurzemes piekrastes joslu. Grīņu rezervāta teritorija, kur agrāk bijusi jūra, izdarot augsnes pētījumus 1-2 m dziļumā, atrod augu atliekas, kuras pārsedz smilts. Dziļākie slāņi satur daudz kaļķa. Zem jūras nogulumiem un ledus laikmeta sanesumiem sastopam dolomītu atsegumus. Grīņu rezervāts paceļas virs jūras līmeņa 8-10 m. Pavasaros un rudeņos Grīņi pārplūst, bet vasarā pilnīgi izžūst. Gruntsūdens ir 1-2 m zem augsnes līmeņa.
Grīnos allaž dzīvojuši strādīgi un sīksti ļaudis, galvenokārt ieceļotāji no Latgales, kuri šeit 1920-to gadu beigās bija ieguvuši zemi saimniecību ierīkošanai. Grīņos tika veikti nosusināšanas darbi, rakti grāvji. Gar grāvju malām, kurus rokot, zemi izlīdzināja, ar laiku izveidojās ceļi, kurus vietējie iedzīvotāji sauc par dambjiem, kuri saglabājuši vietējos nosaukumus- Gulēnu, Skolas, Baznīcas u.c.
Grīņu baznīca atradās rezervāta teritorijā Karpas upes krastā. 1935. gadā paši Grīņu iedzīvotāji savām rokām un par saviem līdzekļiem uzcēla nelielo koka baznīciņu. Pēc Otrā pasaules kara iedzīvotāju skaits Grīņos samazinājās, dievkalpojumi baznīcā notika reizi gadā. Romas katoļu baznīcas virsvadība nolēma Grīņu baznīcu nojaukt un pārvest un Kolku. Tagad šajā vietā skatāmi vien baznīcas pamati un par dievnama esamību neliecina pat piemiņas zīme.
…
