1. Nosaukt un raksturot lugas tēmu.
Lugas tēma nepārprotami ir cilvēka spējas saklausīt sirdsapziņu, bet nevarīgums saklausīt vienam otru, kā arī neizsīkstošas vainas apziņas mokas visas dzīves garumā.
Juris pēc katastrofas vaino sevi, jo jūtas atbildīgs par mirušo vecmāmiņu, tēvu un biedreni Švāni tāpēc, ka brauca alkohola reibumā. Viņu par to visu mūžu moka dziļi sirdsapziņas pārmetumi, kuros viņš vēlas dalīties ar sev tuvāko cilvēku- māti. Tomēr Juris nespēj Rasmai izklāstīt savas jūtas un garīgo stāvokli, jo māte dēlu neuzklausa, jo uzskata, ka mīlestība ir materiālo labumu gādāšana un dēla „aptekalēšana”. Lugā ir sajūtama nepieciešamība ielūkoties katrā cilvēkā, ko nespēj māte, bet spēj Linda, kas ārēji šķiet pilnīgi nepiemērota tādam cilvēkam, kas spēj uzklausīt un uzņemties rūpes par kādu citu. Lugā katastrofai tiek piedēvētas divas nozīmes- reālā un pārnestā (garīgais krahs). Pārnestā ir tā, kurā Juri audzina māte uzskatot, ka viss vecais ir nevajadzīgs un tādējādi ļaujot dēlam aizmirst savas tautas vēsturi un kultūru, kā ar savas saknes.
2. Raksturot lugas konfliktus.
Lugā ir trīs konflikti:
1) Savstarpējais konflikts starp Lindu un Rasmu, ko radīja ārējie apstākļi.
2) Jura iekšējais konflikts.
3) Jura un mātes konflikts
Konfliktu starp Lindu un Rasmu radīja pārpratums. Linda Vidvudam par konflikta sākumu stāsta: „Jums jāsaprot, kāpēc es nevaru mierīgi skatīties uz Lindu...Klausieties. Mēs ar vīru zinājām viens par otru visu, kopīgs mums bija prieks, kopīgas bēdas, viss un, kad es, negaidīti mājās pārbraukusi, atradu savā gultā Lindu, tas bija visbriesmīgākais, ko es savā mūžā biju piedzīvojusi. Nav labi tā runāt, es zinu, bet pat... pat...traģiskā nelaime uz šosejas laikam nesatrieca mani vairāk... Visa pasaule man apgriezās ar kājām gaisā. Uzrakstīju īsu zīmīti, lai mani mājās negaida, un aizgāju tukšām rokām, kāda es tur tajā brīdī stāvēju.” Tas, ka šis notikums bija pārpratums atklāja Linda. Viņa Rasmai atklāja: „ Jūs toreiz visu pārpratāt. Patiesībā bija tā. Juris mani aizveda uz jūsu māju un pats kaut kur aizskrēja, viņš bija pillā un vēlāk laikam par mani pat aizmirsa... Projām skriedams, tikai pateica, ka neviena mājinieka neesot un arī nebūšot vēl nākamajā dienā ne, un tā es tur paliku tajā jūsu mājā... Ko es tur darīju? Klausījos plates, ieslēdzu televīziju... Kārtīgi paēdu, jo ledusskapī, gods godam, atradās pamatīgas rezerves... pēc tam gāju vannā, tas bija notikums, tāda vannas istaba... Mans agrākais ideāls Bridžita Bordo pa tādu vannu vienā filmā plunčājās, ar spoguļiem gar sienu... nu, un tad, tad es... tad es gāju gulēt, ko citu es vēl būtu varējusi darīt, bija jau vēls... Jūsu gultā es atrados tāpēc, ka Jura istabā uz kušetes likās par cietu, un es nolēmu, ja jau esmu mazgājusies Bridžitas Bordo vannā, ņemšu vēl un pārgulēšu vienā īstā gultā... kad jūs ieslēdzāt gaismu, es pamodos un šausmīgi pārbijos, jo jūs uz mani blenzāt kā uz slīkoni vai kā uz...”
…
