Visa romāna garumā pagātne, tagadne un nākotne sajaucas. Galvenā varone Ņina nespēj pilnvērtīgi dzīvot tagadnē, jo daudzkārt atgriežas pagātnē, atceroties gan Norvēģiju, gan kopīgo dzīvi ar savu garīgi nelīdzsvaroto vīru, gan bērnību. Kaut arī tāda dzīve viņai bija apnikusi, viņa nespej atteikties no atmiņām, kas plosa viņas sirdi un dvēseli. Tāpēc viņai ir tik grūti sākt jaunu dzīvi bez sapēm, rūgtuma un bailēm par katru nākamo dienu.
Grāmatas atskati laikā sniedzas no pavisam nesenas pagātnes pāri Ņinas skolas gadiem un Rīgas barikāžu dienām un aiziet vēl daudz tālāk, līdz četrdesmitos gados aizvestiem un viņu likteņiem. Arī no tiem caur vairākām paaudzēm krīt ēna pār Ņinas dzīvi. Vēsturiska īstenība dod šeit savu svaru, un tam pieslēdzas kodolīgs, paskarbs apraksts un attēlojums. Literāri un psiholoģiski tam ir īstuma zīme.
Runājot par nākotni, tad tā ir diezgan noslēpumaina un ēnaina romānā. Manuprāt, pati varone nezin, kāda tā būs, bet varbūt viņa pat par to nedomā. Arī mēs, lasītāji, tā arī neuzzinām, vai Ņinai tomēr izdosies atbrīvoties no pagātnes nastas, jo grāmatas beigās Ņina tā arī neatlido atpakaļ uz Latviju. Man liekas, ka no autores puses tas nav godīgi, ka viņa neatbild uz pašu galvenāko jautājumu par Ņinu – vai šī meitene atbrīvosies no pagātnes ēnas vai arī noslīks tajā?…