3. Hamleta tēls kā kultūras arhetips
Šekspīra daiļrades traģiskajā periodā, autora lugās, tai skaitā „Hamletā”, parādās galveno varoņu bojāejas tēma, kas saistīta vai izraisīta ar lugas gaitā notiekošo cīņu starp labo un ļauno, pieviltu uzticību, šokējošas patiesības uzzināšanu, kas rezultātā neved pie traģiska nobeiguma.
Gadsimtu laikā Šekspīra Hamlets kā tēls piedzīvojis visdažādākos traktējumus. Šis ir tēls, kas ļauj sevi interpretēt bezgalīgi, ietverot ne tikai to, ko gribējis teikt pats Šekspīrs, bet arī visu, kas jebkad par to ticis uzrakstīts.
Hamleta apziņa ir nosaukta par visplašāko pasaules literatūrā. Viņa tēlā saskatāma vienlaikus gan neizlēmība, šaubas un vājums, gan apņēmība atriebt tēva nāvi un apkārtējo nodevību, kas, savukārt, liecina par to, ka Hamlets nemaz nešķiet vājš cilvēks. Hamlets ir ārkārtīgi pretrunīga un daudzšķautņaina personība, kam lemts ieslīgt dziļā depresijā, jo viņa principi, dzīves uzskati tiek pretstatīti Hamleta vēlmei atriebt tuvu cilvēku nodevību, kam viņš nespēj pretoties. Hamleta apziņu nomoka nemitīgas pārdomas par ļaunumu un tā būtību, par meliem, nodevību un necilvēcību. Viņš devis zvērestu atriebties, bet nezina kā to paveikt pareizi.
Hamlets ir cilvēks, kuru liktenis iesviedis virpulī, kurā cīnās prāts pret sirdi, mīlestība pret tuvāko un diplomātiskā attieksme pret naidnieku. Hamlets savā būtībā ir dziļi vientuļš. Viņš ir reizē atriebējs un cīnītājs pret ļaunumu kā tādu, jo viņa tēva nāve nebija vienkārša nonāvēšana, bet gan stratēģisks, nelietīgs plāns, kurā virsroku vajadzēja gūt nodevībai un godkārei, bet par laimi tas neīstenojās līdz galam, bet tikai daļēji. Hamleta svārstības un šaubas sākas ar paša Hamleta dzīves novērtēšanu, ar spriedumiem par to, vai labāk būtu sākt nežēlīgu cīņu ar notiekošo vai ļauties mūžīgajam mieram.
…