Priekšstatu par personību kā individuālo un kopējo iezīmju noturīgu kopumu radīja un izstrādāja ievērojamie angloamerikāņu zinātnieki G.Olports(1897-1967), R.Ketels(1905) un H.Aizenks(1916-1997). Personības iezīmju teorijas zinātnieki skaidroja, ka katra personība apkopo sevī noturīgu, bet unikālu individuālu iezīmju kopumu, kurš nosaka to uzņēmību pret samērā tipisku uzvedības, emocionālo sajūtu, no laika, situācijas, sociālā statusa neatkarīgu aktu izpausmēm. Galvenā personības satura vienība ir iezīme, kas nosaka personības viengabalaino saturu.1
Manu interesi saistīja viens no zinātniekiem – Hanss Aizenks, kurš izveidojis savu teoriju – Personības tipu teoriju. Vēlējos noskaidrot, cik liela ietekme uz šīs teorijas izveidošanu bijusi H.Aizenka personīgajai pieredzei un viņa dzīvei.
Ieskats Hansa Aizenka dzīvē
H.Aizenks dzimis 1916. gadā Vācijā, Berlīnē. Tas ir laiks, kad Vācija zaudējusi I Pasaules karā, un laiks, kad pakāpeniski sāk attīstīties nacisma idejas.
H.Aizenka vecāki ir labi pazīstami aktieri: tēvs spēlē jaunus mīlētājus un dažreiz uzstājas operetēs, māte ir mēmā kino zvaigzne. Kad H.Aizenkam ir divi gadi, vecāki izšķiras un mazais puika dzīvo pie vecmāmiņas. Bērnībā piemīt dziļa mīlestība uz teātri, un 5-6 gadu vecumā piedalās filmā. Savos puikas gados viņš piedzīvo nelaimi – viņa māte, nelaimīga kritiena rezultātā, kļūst invalīde. Tēvs vēlas palīdzēt mazajam puikam kļūt par aktieri, taču mātes ietekmes rezultātā H.Aizenks novēršas no aktiera profesijas.…