Harizmātisku personību komunikatīvās spējas

Ievads

Vārds harizma ir cēlies no sengrieķu – charisma, kā nozīme būtu labvēlība, dieva svētība. Kādas personas autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskajām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju.
Harizmātiska personība (no latīņu valodas charisma tiek skaidrots kā labvēlība, dieva dāvana) ir sociālās uztveres un interakcijas fenomens. Harizmātisks indivīds lielākoties darbojas politiskajā vai reliģiskajā arēnā, kas tiek apveltīts ar neparastām īpašībām, piemēram, varenību, nesavtīgu kalpošanu cilvēcei vai idejai, veiksmei, virzībai u.c. Harizmātiskas personības spēks iezīmējas ar neparastām spējam un pievilcību publikas acīs, tajā slēpjas kaut kas tāds, kas liek citiem noticēt un pakļauties. Šī vara nav iespējama bez komunikatīvajām spējām un līderis izmanto valodu kā vienu no noteicošajām komunikatīvajām spējām, ne tikai tādēļ, lai pavēlētu, bet arī tādēļ, lai veidotu sev tēlu, kuru publika vārētu cienīt un mīlēt.
Harizmātiskas personas aizrauj ar savu šarmu, savu izturēšanos, kustībām, runas veidu, acu skatienu. Tie ir cilvēki, kuros ir patīkami klausīties, ar kuriem ir patīkami uzturēties vienā telpā, sabiedrībā. Šādi cilvēki parasti ir atbrīvoti, viņiem patīk būt cilvēkos viņi prot lieliski uzklausīt un liek apkārtējiem justies labi. Šādi cilvēki ir pietiekami pašpaļāvīgi, lai zinātu, ko grib sasniegt dzīvē un palīdz arī citiem sasniegt viņu mērķus. Harizmu varētu definēt kā mistisku pievilcību, kas cilvēku padara neatvairāmu. Rodas jautājums, vai harizma ir iedzimta, vai arī to ir iespējams iemantot, apgūt?

…