Hellēnisma periods ir no 3 – 1 gs.p.m.ē. Hellēnisma pasaule – tā ir grieķu kultūras pasaule. Tās māksla ieguva materiālās vērtības statusus, kas agrāk bija svešs.
Agrāko grieķiju bija izpostījuši kari, senās pilis un tempļi sagruvuši un pārvērtušies par drupām. Taču III, II gs.p.m.ē. grieķu māksla atzima un tās raksturs kļuva citāds.
Hipadoms – Perikla laikabiedrs bija izstrādājis pilsētbūvniecības plānu, kas bija līdzīgs šaha dēlim. To no jauna atklāja Aleksandrs Lielais un šo iesākto tradīciju turpināja ( celt pilsētas līdzīgi šaha dēlim) arhitekts Deinokrats. Viņa meistardarbs bija Ēģiptes pilsēta Vidusjūras piekrastes zemēs. To Nīlas deltā bija nodibinājis Aleksandrs Lielais. No Ēgiptes pa Nīlu veda turp labību un papirusu, no Nūbijas – zeltu un ziloņkaulu. Pa kanālu, kas savieno Nīlu un Sarkano jūru, ved ceļš uz tālo Indiju. Uz Faras salas iepretim pilsētai tika uzcelta 140 metru augsta bāka. Tā radīja kuģiem ieeju ostā. Bāka tika uzskatīta par vienu no „Pasaules brīnumiem”. Bākā dega uguns, to atstaroja spoguļi. Atstarotā gaisma bija redzama vairāk nekā 100 km attālumā. To pabeidza celt 290.g.p.m.ē.
Aleksandrijā bija taisnas bruģētas ielas, teātris, greznas valdnieku pilis, gimnasiji un muzejs, t.i. „Mūzu svētnīca” ( Grieķu valodā museion – mūzu mājoklis; mūzas seno grieķu reliģijā bija zinātnes un mākslas aizstāves). Tās kļuva par dižāko un lielāko mākslas centru. Muzeja bibliotekā tika savāktas grāmatas un rokraksti no daudzām zemēm. Pēc dažādām ziņām, to skaits pārsniedzis 500 tūkstošus.…
