Hermeneitikas skaidrojums un kur tiek meklēti tās aizsākumi.
Hermeneitika ir filozofijas virziens,kas pieveršas saprašanas būtībai, cilvēku izturēšanās un sociālo tradīciju iztulkošanai. Pirmsākumā hermeneitika nodarbojās ar Bībeles skaidrošanas problēmām, bet tagad tās intereses ir paplašinājušās un aptver daudzas jomas, to vidu estētiku, literatūras teoriju un dabaszinātnes.Šā virziena attīstību spēcīgi ietekmejuši- Diltejs, Heidegers, Gadamers.
Hermeneitika ir „prasme iztulkot, izskaidrot, interpretēt.”
Hermeneitika rodas antīkajā kultūrā. Termins „hermeneitika” (hermēneutikē no hermēneiu- tulkojums, pieminekļu izskaidrošanas mākslu. Latīņu valodā jedziens „hermeneitika” atbilst vārdam „interperetācija” (interpretatio), t.i., teksta izskaidrošana, jēgas atklāšana. Svēto rakstu interpretācijas mākslu sauc par eksegēzi. Kā tektu interpretācijas māksla hermeneitika pastāv no aizsākumiem senajā Grieķijā ldz pat mūsdienām. Iespējams, ka termins celies no sengrieķu mitoloģijas dieva Hermeja vārda. Hermejs bija dievs ziņnesis, ganāmpulku un ceļu sargatājs, tirzniecības devs. Viņa uzdevums bija arī „pārtulkot” dievu vēlējumus mirstīgo cilvēku valodā, parādīt tos cilvēkiem saprotamus.
Teologi, literāti, vēsturnieki hermeneitiku pazina ļoti sen. Tās pirmsākumi saskatāmi Aleksandrijas filologijas skolā. Hermeneitika sākotnēji ir filoloģiski literāra ievirze. Laikam ejot radās daudz jaunu darbu tādēļ radās vajadzība pēc hermeneitikas kā saprašanas mākslas. Ar prasmi izprast, izskaidrot, iztulkot, interpretēt un orientēt ir saistīta hermeneitikas mācība.
Teoloģijā hermenēitikas problēmām tiek pievērsta ļoti liela uzmanība: hermeneitiku dēvē par eksegēzi, t.i., par svēto tekstu,galvenokārt Bībeles, interperetācijas mācību. Augustīns (IV gs.m.ē.) uzraksta traktātu par hermenēitiku.
Vēsturiskā hermeneitika.
XVI gadsimta vidū notiek „sprādziens” gan Eiropas kultūrā, gan reliģijā, gan arī hermeneitikas teorijā. Vajadzība pēc jaunas hermeneitikas ir milzīga, un M. Luters rada darbu par svēto rakstu interpretāciju.…