Referāts veltīts vienai no, manuprāt, bīstamākajām deviācijām mūsdienu Latvijā - nenormāli straujajai un plašas masas aptvērušajai ‘heroinizācijai’ [tā atļaušos saukt atkarību no Latvijā pieejāmās spēcīgākās un postošākās narkotikas - heroīnai].
Jūs varētu jautāt, kāpēc es runāju tikai par heroīnu, nevis par narkomānijuii kā tādu? Mana atbilde reizē ir arī šī referāta galvenā hipotēze: cīņa ar narkomāniju (antireklāma, tiesiski – kriminālā darbība, cīņas taktika un stratēģija) Latvijā cietusi absolūtu fiasko (par to lai liecina tas, ka heroīns kļuvis par otro izplatītāko narkotiku Latvijā, un dažās vietās pat par pirmo!iii) tieši tāpēc, ka tā likusi vienlīdzības zīmi starp visām narkotiskajām vielām. Narkotiku lietotāji zin, ka narkotikas ir ļoti dažādas, un ja valsts viņiem sniedz ziņu par to, ka nav būtisku atšķirību starp narkotikām, viņi to noraida kā nepatiesu un turpmāk atsakās uztvert jebkādu ziņu no šāda avota (kas ir sniedzis apzināti melīgu informāciju). Otra referāta hipotēze ir tāda, ka valsts antinarkotiku politika un prakse ir bijusi absolūti nepietiekama, un cīņā ar narkotiku lobijiem ir zaudējusi arī propagandas apjoma ziņā.
‘Heroīnismam’ vēl piemīt viens ļoti nepatīkams “blakusefekts”, tā kā tā ir vienīgā no valstī populārajām narkotikām, ko lietotāji ieņem intravenozi (iešļircinot asinsvados). Tā ir AIDS riska grupa. Šogad Latvija ir ‘izrāvusies’ HIV inficēto tempa ziņā Eiropas valstu “pieciniekā” vai pat “trijniekā”, un tieši mūsu heroīnisti veido šīs grupas lielāko daļu.…
