Hiperaktīvi bērni un to integrēšanās iespējas skolā

Katrā klasē ir kāds bērns, par kuru pieaugušie mēdz teikt – talantīgs, bet pilnīgi izlaists, viņš nav muļķis, bet drīzāk gan neaudzināts un slinks; viņš ir tik agresīvs un ļauns, ka jādomā, vai vecāki mājās nedara bērnam pāri. Diena bez šā bandīta mūsu klasē ir kā brīvdiena, viņš nekad neko nezina, nekam neseko līdzi, tikai visu laiku “vārās” un ar savu “dīdīšanos” traucē citiem mācīties; šā bērna vecāku mīlestība laikam ir akla, ja viņi ignorē tik šausmīgu uzvedību; viņu vajadzētu vienreiz kārtīgi nopērt, lai zina savu vietu.
Šī ir tikai kāda simtā daļa no tā, kā hiperaktivitāte ar kuru slimo trīs līdz pieci procenti bērnu, izpaužas un ietekmē apkārtējo cilvēku attieksmi pret šiem bērniem.[1.,18.]
Kur ir robeža starp vesela, emocionāli aktīva bērna pašizpausmi un hiperaktīva bērna uzvedību? Kas ir uzmanības deficīta sindroms, tā pazīmes, cēloņi un, kā palīdzēt bērnam? Tie ir jautājumi, kas vienmēr būs aktuāli vecākiem, pedagogiem, ārstiem.
Domāju, ka Latvijā pārāk bieži netiek pievērsta pienācīga uzmanība hiperaktivitātei, reizēm pat vecāki ignorē to, liekot saprast, ka ir arī nopietnākas slimības, ko ārstēt. Taču, kaut arī pirmajā mirklī šī slimība nešķiet tik nopietna un bīstama kā, piemēram, vājdzirdība, cukura diabēts vai astma, bērni un viņu vecāki no tā bieži vien cieš pat vēl vairāk. Ir ļoti svarīgi apzināties šo problēmu un rast pareizu pieeju šo bērnu audzināšanā, jo, ja tas netiks ievērots, tas var atstāt nopietnas sekas uz visu bērna turpmāko dzīvi. Kā arī ir ļoti būtiski palīdzēt hiperaktīviem bērniem integrēties skolā un sabiedrībā.
Jēdziena “hiperaktivitāte” skaidrojums ir – attīstības traucējums, kas parasti rodas pirmajos piecos gados un kam raksturīga pastiprināta aktivitāte, impulsivitāte, kā arī grūtības koncentrēties un pašam organizēt savu darbu.[6., 5.]

…