Ievads.
HIV infekcija un AIDS citu slimību vidū ieņem īpašu vietu. Tā ir neārstējama un biedējoša, izraisa dusmas un noliegumu. Cilvēku apziņā tā saistās ar morāles normu pārkāpumiem un izsauc nosodījumu. Tie, kurus tā skārusi, sastopas ar īpašu sabiedrības attieksmi – citādāku nekā pārējo neārstējamo slimību gadījumos: vainošanu, apsūdzēšanu, diskriminēšanu, izvairīšanos ...
HIV/AIDS var skart ikvienu. Tajā pašā laikā ikviens ir pasargāts, ja vien viņš pietiekami daudz zina par šo infekciju un ar pietiekami lielu atbildību izturas pret savu veselību. Inficēšanās iespēja atkarīga no katra paša uzvedības. Paaugstināta riska uzvedība (narkotiku lietošana ar netīru šļirci, neapdomīgi seksuālie sakari bez aizsarglīdzekļiem) var izraisīt visnevēlamākās sekas – inficēšanos ar HIV.
Par AIDS dzirdējuši daudzi. Tomēr lielākajai daļai cilvēku AIDS šķiet pietiekami tālu no realitātes, lai to attiecinātu uz sevi. Ikdienas sarunās vairumam cilvēku AIDS pieminēšana vien izraisa negatīvas emocijas: vieni izjūt bailes un bažas par savu un tuvinieku nākotni, citi dusmu uzplūdos gatavi nosodīt jebkuru aktivitāti, kas vērsta uz HIV/AIDS profilaksi. Bez tam jāapzinās, ka ne visa informācija, ko saņemam ikdienā, ir patiesa. Daļa sensacionālu paziņojumu masu mēdijos balstās uz baumām, nepārbaudītiem faktiem un stereotipiem. Svarīgi ir pārvarēt šo baiļu, neziņas un aizspriedumu barjeru. Zināšanas par HIV infekciju ir pati svarīgākā profilakses sastāvdaļa. HIV/AIDS var skart jebkuru, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, etniskās piederības un naudas maka biezuma.
Par HIV infekcijas un AIDS pandēmijas sākuma pasaulē uzskata laiku no 1980. līdz 1984. gadam. Gadsimtu mijā pandēmiju veido daudzas lokālas epidēmijas piecu kontinentu 196 valstīs, skarot 36,4 miljonus cilvēku, visdažādākās sabiedrības grupas un slāņus. HIV izplatību būtiski ietekmē valsts attīstība, tās iedzīvotāju un sabiedrības grupu ekonomiskais un sociālais stāvoklis.
…
