Hlora vispārīgais raksturojums.
Atoma uzbūve: Cl
Oksidēšanās pakāpe: -1
Vērtība: I
Vēsturiskā izcelsme: Hloru Cl2 pirmo reizi ieguva zviedru ķīmiķis K. V. Šelē 1771. gadā, karsējot sālsskābi kopā ar minerālu piroluzītu (MnO2 ). 1810. gadā angļu ķīmiķis H. Deivijs konstatēja, ka šī zaļgandzeltenā gāze ir vienkārša viela, ko veido jauns ķīmisks elements. H. Deivijs šo elementu nosauca par hloru.
Nosaukums: gr. chlōros- zaļgandzeltens
Atrašanās dabā
Brīvā veidā hlors sastopams tikai vulkānu gāzēs. Taču tā savienojumi – dažādi sāļi ir ļoti izplatīti. Svarīgākie hloru saturošie minerāli ir halīts (vārāmais sāls) NaCl, silvīns KCl, silvinīts NaClKCl, kainīts KClMgSO43H2O, karnalīts KClMgCl26H2O. Hlora saturs zemes garozā ir 0,045%.
Hlors savienojumu veidā atrodas arī augu, cilvēka un dzīvnieku organismā. Hlora joni tur piedalās vielmaiņā, vides pH regulēšanā, tie aktivizē dažu fermentu darbību, veicina ūdens aizturi audos, bet augiem hlors nepieciešams fotosintēzē.…