Huligānisms

Ikdienā terminu “huligānisms” dažkārt lieto kā apzīmējumu ikvienam nekaunīgam, izaicinošam un pret sabiedrības interesēm vērstam prettiesiskam pārkāpumam, par huligāniem nosaucot gan sabiedriskās kārtības un iedzīvotāju atpūtas traucētājus, gan arī tos, kas izdara noziegumus pret personu, tās veselību, godu un cieņu, vai realizē atklātu zādzību vai pat laupīšanu.
Šis jēdziens radies XVIII gs. no Anglijā dzīvojošās īru tautības ģimenes uzvārda “Hooligan”. Starp šīs ģimenes locekļiem bijuši noziedznieki, kuri citu vidū izcēlušies ar ālēšanos, nekaunīgumu un trakulīgām. Vēlāk par huligāniem sākuši saukt cilvēkus, kuri Londonas dienvidaustrumu kvartālos realizējuši varmācīgus nodarījumus, bet XIX gs. otrajā pusē visas kriminālvidei piederīgas un civilizētajai sabiedrībai svešas personas.
Tomēr nedz Anglijā, nedz vairumā citu Rietumeiropas valstu kriminālā likumdošanā nav paredzēts īpašs huligānisms kā nozieguma sastāvs. Ar šo terminu apzīmētās darbības tiek kvalificētas atkarībā no to satura un sekām, piemēram – miesas bojājumu nodarīšana vai svešas mantas iznīcināšana u. tml.
Tomēr vairumā Austrumeiropas valstu, to starp arī Latvijā, krimināllikums huligānismu paredzējis kā atsevišķu nozieguma sastāvu, to definējot kā tīšas darbības, kas rupji pārkāpj sabiedrisko kārtību un izpaužas acīm redzamā necienībā pret sabiedrību ( KL 231.p.1.d.)
Par ļaunprātīgu huligānismu tiek uzskatītas tādas pašas darbības, kuras izdarītas ar sevišķu cinismu vai bezkaunību, ir saistītas ar pretošanos personām, kas cenšas pārtraukt šīs darbības, vai ko izdarījis cilvēks, kurš jau agrāk tiesāts par huligānismu. Ja huligānisma laikā lietoti ieroči vai citi miesas bojājumu nodarīšanai speciāli pielāgoti priekšmeti, vainīgā darbības jākvalificē kā sevišķi ļaunprātīgs huligānisms (KL 231.p.2.d.).…