Humānisti ienāk vēsturē (14.gs.) ar cilvēka dižuma apzinātu un kāpinātu izcēlumu. Cilvēks – dabas radījums, kas pārāks par citām būtnēm. Katra ķermeņa daļa ideāli pilda savu uzdevumu, tās vienotas un sakārtotas apbrīnojami saskanīgi (arī Dievam ir cilvēka izskats.). Cilvēka diženumam atbilst arī tikums, kas iegūstams ar darbiem tādā mērā, kādā to vēlas paši cilvēki.
Cilvēks – mirstīgais Dievs – ir pasaules centrs un valdnieks. Nenoliedz likteni, bet cilvēkam jābūt likteņa cienīgam – jārada savs liktenis pašam.
Ētika – ticībā cilvēka dabas diženumam pamatota darbības teorija. Tā nepavēl, nedod autoritāras normas, bet pilnīgi uzticas cilvēka saprātīgai dabai. Cilvēks radīts priekam, nevis ļaunumam un ciešanām, to ir noteikusi daba, kas ir prasmīgākā un gudrākā no visām noteicējām. Bauda netiek nosodīta, bauda veicina dzīvību, tikai tā cilvēku dzimums var saglabāties. Mīlestība pret dabisko ir vienota ar mīlestību pret Dievu, kurš ir dabas radītājs.
Humānistu ētikai nav raksturīga teoloģiska ievirze, tās nolūks nav noteikt, kas darāms, bet apliecināt cilvēka spēju brīvi izvēlēties darāmo.…