Humānisma un renesansesvēsturiskie aspekti Eiropā

Līdz ar viduslaikiem tipiskā dzīves un domāšanas stila sabrukumu pārejas posmā uz jaunajiem laikiem sākās unikāls garīgās kultūras uzplaukums, kurš vēsturē ieguvis nosaukumu renesanse.
Kopš 14.gs. renesanse attīstījās Itālijā ar centru Florencē kā jauna kultūras pašapziņas forma, kas saistījās ar antīkās literatūras un mākslas „atdzimšanu”.(1550.g. Džordžo Vazāri runāja par rinascita vai rinascimento).15.gs. beigās tā aptvēra arī citas Eiropas zemes. Sākumā runa bija par daiļliteratūru, taču pateicoties izglītības izplatībai, tā ātri izgāja ārpus literatūras ietvariem. Tika izvirzīts mērķis pārveidot visu cilvēku, radīt izglītota indivīda tipu.
Renesanses īpatnība bija tiešā un nesaraujamā saistība starp kultūru un straujajām saimnieciskās, politiskās un sociālās dzīves pārmaiņām, kuras nebūtu bijušas iespējamas bez cilvēka domāšanā notikušā lūzuma. Un otrādi- tāda kultūras ”sprādziena” nebūtu bijis, ja to neveicinātu dzīves diktēta nepieciešamība pēc izglītības, jaunām idejām un tehnikas sasniegumiem, ja valdnieki un bagātie pilsētnieki negribētu savu varenību sabiedrības acīs apliecināt, ziedojot līdzekļus arhitektūras, mākslas un zinātnes šedevru radīšanai. Tādēļ ar renesansi mēs saprotam īpašu laikmetu. Šā laikmeta cilvēka tipiskā jaunā iezīme bija atteikšanās no viduslaikiem raksturīgās dzīves uztveres.…