Mūsu semināra tēma ir Identitāte: jaunība un krīze, kas ņemta no Erika Eriksona grāmatas Identitāte: jaunība krīze.
Šinī grāmatā Eriksons nesniedz precīzu identitātes definīciju, jo viņš uzskata, ka, ja viņš vairāk raksta par šo tēmu, jo vairāk šis termins kļūst par apzīmējumu kaut kam neizprotamam un visaptverošam. To iespējams pētīt, tikai novērtējot identitātes izšķirošo lomu dažādos kontekstos.
Katru šīs grāmatas nodaļu veido pēdējo divdesmit gadu laikā rakstīta zinātniska eseja, ko papildina fragmenti no dažādiem tajā pašā laikposmā tapušiem rakstiem. Dažas no šīm esejām ir publicētas pirms desmit gadiem (tulkots no 1968. gada izdevuma) psiholoģijas monogrāfiju sērijā ar Deivida Rapaporta ievadu, kurā viņš iezīmējis Erika Eriksona vietu psihoanalīzes teorijā. Eriksons nekad nav bijis apmierināts ar to, ka viņam kā cilvēka attīstības psihologam jāpublicē arī klīniskie novērojumi, lai sniegtu daļēju savu koncepciju pierādījumu. Tomēr viņam šķita, ka tieši šo materiālu studenti un lasītāji gaida visvairāk. Tā kā raksti, kas sākotnēji bija domāti tikai profesionāliem interesentiem, ir atraduši ceļu uz grāmatnīcām un mācību telpām, Eriksons domāja, ka to pārstrādātais apkopojums, ko viņš piedāvā šinī grāmatā, būs noderīgs.
Eriksons, pārskatot pirms daudziem gadiem uzrakstīto, ar satraukumu secina, ka viņš ir piemērojies publikai un katru reizi runājis citiem vārdiem. Viņš secina, ka tas ir īpaši satraucoši, ja atklājas, ka ir aizmirsis, ar ko un pret ko katrā gadījumā ir diskutēts. Tomēr šajā grāmatā ikvienā esejā Eriksons saglabājis tās rakstīšanas laikam raksturīgo izteiksmi, un tādējādi tā kopumā ieguvusi vēstures arhīva raksturu. Šis arhīvs parāda, ka Eriksons ir praktiķis, kura prātā atsevišķi novērojumi tiek apstrādāti ilgā laikposmā. Sākotnēji šie novērojumi tiek uztverti kā savdabīgs negaidīta pārsteiguma un sengaidīta pierādījuma sajaukums. Šā iemesla pēc Eriksons ir gatavs vienu un to pašu vielu atšķirīgām auditorijām izskaidrot dažādos veidos, cerot, ka tā viņš padziļinās jautājuma izpratni.
…
