Nereti par galveno totalitārisma iezīmi uzskata - režīmā pastāv viena oficiālā, valdošā ideoloģija un ciešā sakarā ar to par darbības pamatmetodēm tiek izmantota vardarbība un terors. Kā rakstījis Antuāns de Sent-Ekziperī – “Politiskās reliģijas, trūkstot pārliecinošai skaidrībai, kas liktu tās atzīt, meklē glābiņu varmācībā.”
Atšķirībā no agrāko laiku despotiskajiem režīmiem, 20.gadsimta totalitārisms, plaši izmantodams masu saziņas līdzekļu straujo attīstību un to monopolizāciju, manipulē ar sabiedrisko domu, nereti mēģinādams izvirzīt un pamatot cēlus mērķus, sevi leģitimēt. Piemēram, nacionālsociālisma ideoloģija manipulē ar "dabiskajām tiesībām", komunistiskā ideoloģija - ar "vēstures likumiem".1
Totalitāram režīmam ir raksturīga vienpartijiska politiskā sistēma, kur valda absolūtu patiesību uzspiešana sabiedrībai. Ideoloģija tiek pacelta zinātnes līmenī (marksisms), bet citāda politiskā doma tiek apspiesta, vajāta, izmantojot teroru un represijas.2
Totalitārajā režīmā valsts maksimāli reglamentē sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi. Faktiski šajā režīmā notiek pilsoniskās sabiedrības demontāža un likvidācija, t.i., tiek iznīcināti horizontālie sociālie sakari sabiedrības locekļu starpā.3
Valdot šādai situācijai, politiskajā procesā pilsoņi tiek iekļauti tikai formāli, - reāli sabiedrības locekļi ir pilnīgi atsvešināti no politiskās dzīves; katrā pārvaldes līmenī vara ir koncentrēta vienā centrā; visas sabiedrības attiecības tiek politizētas; izzūd vairākuma un mazākuma problēma – no visiem tiek prasīta pilnīga vienprātība, kura jādemonstrē publiski. Jebkura nevienprātība totalitārajā režīmā tiek sodīta ar likumu, mazākums faktiski tiek aizliegts. Lai veicinātu pilsoņu vienprātību, tiek izstrādāta ideoloģija, pēc kuras ir jāvadās un kura jāņem kā pamats domu ģenerēšanai un virzīšanai sabiedrībā.…
