Iecava pirmoreiz minēta 1492. gada dokumentā par Iecavas un Mežotnes zemnieku tiesībām. Pagasta teritorija agrāk ietilpusi senajā Upmalē (Pūletenē), kuras centrs bijis pie Misas upes. Vēlākajos gadsimtos izveidojās jauns centrs – Iecava jeb Lieliecavas muiža, kuras senais nosaukums bija Eckau (Grob – Eckau). 1795. gadā Katrīna II Iecavas apkaimes zemes uzdāvināja P. L. Pālenam, kurš bijis cēlies no senas Latvijas muižnieku dzimtas.
1930. gadā sāka Iecavas upes regulēšanas darbus, lai upei pieguļošos lauku zemēs ierīkotu kultivētus zālājus. 1935. gadā pabeidza regulēt Iecavas upes vidusteci Bauskas apriņķī starp Bārbeles pagasta Jukutu dzirnavām un Iecavas pagasta “Pušpūriem” 33,8 km garā posmā, 1936. gadā – Garozes un Zālītes pagastā 10,6 km. Līdz 1940. gadam, regulējot Iecavas upi, tās gultnē izspridzināja 45 tūkst. m3 dolomīta, ko izmantoja būvniecībā. 1973. gadā regulēja Veciecavu 12,4 km. 1976. gadā uzbūvēja aizsargdambjus Veciecavas un Velna grāvja krastos. Iecavas upei ir ~ 400 pieteku (upes, strauti, novadgrāvji). Iecavas upe tek seklā ielejā, dziļākā ieleja ar stāviem, līdz 25 m augstiem krastiem ir 15 km garā posmā ap Iecavas pagastu – te atsedzas sarkanā dolomīta klintis, pie Ķesterkalna pelēki un sarkanpelēki dolomīti sasniedz 10 m biezumu. Upes platums pie Iecavas ir 25 m. …
