Cilvēkam ikdienā nākas saskarties ar dažādiem naudas izdevumiem, lai apmierinātu savas vēlmes un vajadzības tie var būt mājsaimniecības tēriņi īslaicīgām lietošanas precēm, kā, piemēram, apģērbam un pārtikai vai ilglietojamām precēm. Šie izdevumi atšķiras pārsvarā no mājsaimniecības finansiālā stāvokļa un dzīvesvietas – lauku teritorijās mājsaimniecības sevi nodrošina ar tādiem pārtikas produktiem, kurus pilsētās iegādājas par noteiktu atlīdzību, savukārt lauku teritoriju mājsaimniecībās ir papildus izdevumi, piemēram, transportam, sekojoši katra izvēlētā dzīvesvieta, liek patērēt vienlīdzlielus tēriņus.
Lai gan to cilvēku skaits, kuri dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, ir stabils, var novērot, ka ir arvien vairāk mājsaimniecību, kurās ir ļoti zema nodarbinātības intensitāte un kurās cilvēki saskaras ar dziļu materiālu trūkumu. Ekonomikas krīzes negatīvā ietekme ir konstatēta tādās neaizsargātās grupās kā bērni un strādnieki ar zemu algu. Tā rezultātā arvien vairāk bērnu dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, pieaug sociālā atstumtība un nodarbinātu personu nabadzība. Tas var izraisīt sociālu nevienlīdzību un apdraud mūsu spēju sasniegt ES pamatmērķi – līdz 2020. gadam to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzība un sociālā atstumtība, samazināt par 20 miljoniem.…