Iekšzemes kopprodukta izlietojums Latvijā

Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu kādas teritorijas ietvaros kādā laika periodā (parasti gadā). IKP atšķiras no nacionālā kopprodukta ar to, ka neņem vērā starptautisko ienākumu sadali, mērot to, cik daudz vērtības ir radīts tajā teritorijā, nevis cik daudz ieņēmumu tā ir guvusi.
Nominālais IKP ir tieši naudas cena precēm un pakalpojumiem, tomēr parasti lieto reālo IKP, kurā tiek ņemta vērā inflācija, lai varētu salīdzināt preču un pakalpojumu daudzumu.
Veicot tautsaimniecības analīzi un novērtējot iespējamās attīstības tendences, līdztekus iekšzemes kopprodukta (IKP) ražošanas datiem pasaulē liela nozīme tiek piešķirta IKP izlietojumam jeb pieprasījumam, jo tas sniedz nozīmīgu informāciju ekonomiskās politikas lēmumu pieņemšanai. IKP izlietojums raksturo iedzīvotāju (mājsaimniecību), valsts pārvaldes institūciju, finanšu un nefinanšu uzņēmumu iekšzemē ražoto vai no citām valstīm importēto patēriņa un investīciju preču un pakalpojumu pieprasījumu. IKP izlietojums ļauj analizēt arī iedzīvotāju labklājības līmeni un pirktspēju, jo tā lielāko daļu veido iedzīvotāju galapatēriņa izdevumi (privātais patēriņš). Privātais patēriņš ir iedzīvotāju (rezidentu) naudas izdevumi preču un pakalpojumu iegādei iekšzemē un ārvalstīs, kā arī natūrā saņemtā preču un pakalpojumu vērtība.
No ražošanas puses iekšzemes kopprodukts aprēķināts kā visu ekonomiskās darbības veidu vai instucionālo sektoru kopējās pievienotās vērtības (bāzes cenās) un produktu nodokļu ( atskaitot subsīdijas) summa.
Iekšzemes kopproduktu no izlietojuma puses veido valsts iekšējais izlietojums (pārvaldes un personiskie izdevumi galapatēriņam, kā arī kopējā kapitāla uzkrāšana) un starpība starp preču un pakalpojumu eksportu un importu.

…