Makroekonomikas galvenais uzdevums ir noskaidrot un formulēt tautsaimniecības funkcionēšanas teorētiskos pamatprincipus. Lai to varētu izdarīt, nepieciešama ekonomisko procesu un rezultātu analīze un izvērtējums. Analīzei vispirms vajadzīga ekonomiska informācija, kuras kvalitāte zināmā mērā arī noteiks arī pieņemto lēmumu realizāciju, kļūdaina informācija parasti kļūst par iemeslu nepareizu lēmumu pieņemšanai.
Tā kā ekonomiskās darbības pamatā ir ražošana, tad nepieciešams noteikt tās apjomu tautsaimniecībā. Valdībai nepieciešama informācija par pašreizējo ekonomikas stāvokli, tai ir vajadzīgi fakti un skaitļi par tādiem jautājumiem:
preču un pakalpojumu kopējās produkcijas izlaides izmaiņu virzieni;
nodarbināto skaits;
preču un pakalpojumu cenas;
nozaru paplašināšanās un sašaurināšanās u.t.t.
Cilvēki uzskata, ka valdība ir atbildīga par ekonomikas norisēm. Cilvēku viedoklis par ekonomikas darbību ir atkarīgs no tādiem rādītājiem kā bezdarba līmenis, cenu paaugstināšanās temps, reālo algu paaugstināšanās temps utt.
Taču lielāku skaidrību iegūstam, ja stāvokļa raksturošanai izmantojam rādītājus, kas atspoguļo situāciju ne tikai tautsaimniecības makrolīmeņa atsevišķās jomās vai procesos, bet visa tās kopumā, ietverot arī mikrolīmeni, jeb uzņēmējdarbības jomu. Tādi ir valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) un nacionālais kopprodukts (NKP).
Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādas teritorijas ietvaros kādā laika periodā (parasti gadā).
IKP atšķiras no nacionālā kopprodukta ar to, ka neņem vērā starptautisko ienākumu sadali, mērot to, cik daudz vērtības ir radīts tajā teritorijā, nevis cik daudz ieņēmumu tā ir guvusi.
Nominālais IKP ir tieši naudas cena precēm un pakalpojumiem, tomēr parasti lieto reālo IKP, kurā tiek ņemta vērā inflācija, lai varētu salīdzināt preču un pakalpojumu daudzumu.…
