Ieskaites darbs eksperimentālajā psiholoģijā

Atmiņu varētu definēt kā:
-Informācijas kopums, ko iegūst indivīda smadzenes un, kurš nosaka indivīda uzvedību. (1.)
-Psihisku izziņas sistēmu, kas nodrošina informācijas iegaumēšanu, saglabāšanu, aktualizēšanu un aizmiršanu.(2.)
-Procesu, kas ļauj cilvēkam veikt trīs kognitīvās darbības veidus: iegaumēšanu, prātā paturēšanu un atcerēšanos(3.)
-Iepriekšējās indivīda pieredzes organizācijas un saglabāšanas procesi, kaspieļauj tās atkārtotu pielietošanu (izmantošanu) darbībā vai pieredzes saglabāšanu apziņas sfērā.(4)
Atmiņa saista subjekta pagātni ar tagadni un nākotni un to var uzskatīt par svarīgāko izziņas funkciju, kura ir attīstības un apmācības pamatā.
Atmiņa ļauj cilvēkam veikt trīs kognitīvās darbības veidus: iegaumēšanu, prātā paturēšanu un atcerēšanos.
Katrs no šiem darbības veidiem sastāv no diviem komponentiem - tīšās (patvaļīgās) un netīšās (nepatvaļīgās) darbības.
Īsumā mēdz teikt , ka ir tīšā (patvaļīgā) iegaumēšana un netīšā (nepatvaļīgā) iegaumēšana, prātā turēšana vai atcerēšanās.
Atmiņa pati par sevi nav darbība. Tā pati darbojas, tātad ir substanciāla nevis procesuāla sistēma. Atmiņa ir informācijas pārstrādes sistēma , kuras ietvaros noris vairāki procesi:…