Dabas pasauli, kurā dzīvoja senais latvietis, un lietu pasauli, ko viņš pats darināja, veidoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabāja dziesmas un mīklas, pasakas un teikas, ticējumi un tautas tradīcijas. Mēs varam justies lepni – tautas garamantu vācēji sakrājuši apmēram trīs miljonus dažādu žanru pierakstu, - tik bagāts pūrs ir reti kurai tautai! Tikai nelaime tā, ka dziesmas un pasakas gan saglabātas, taču tās savā ziņā līdzinās no zemes izceltajām villaines skrandām – kopīgais audums – pasaules izpratnes veselums, kas satur kopā mazos gabaliņus un piešķir tiem vienotu jēgu ir zudis. Atdzīvināt seno ļaužu pasaules izpratni ir daudz grūtāk nekā atjaunot senlatviešu apģērbu vai rotas, jo laiks ne tikai izdeldējis agrākos priekšstatus, bet aizvien tos nomainījis ar jaunākiem, mūsdienīgākiem.
Savu tiesu likusi kristīgā ticība. Tas, kas senajam cilvēkam bijusi svēta patiesība, šodienas acīm raugoties, var šķist kā māņi vai bērnišķīgas pasakas, taču dziļāk ielūkojoties senajos priekšstatos par pasauli, atklājas gadsimtiem krāta tautas gudrība un cilvēcības mācība.
Latviešu tautas kultūrā liela nozīme ir ne tikai tautasdziesmām, dejām, teikām, pasakām, paražām un amatniecībai, bet arī tautastērpam. Tautas kultūra rodas no īpatnējiem dabas, klimatiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, kādos tauta dzīvo. Tautas kultūra ir tā, kas tautu saista un vieno, tā attīsta tautas nacionālo pašapziņu. Kultūras veidošanā liela loma bijusi arī tautastērpam.
Darbā tiek aplūkotas izplatītākās rakstu zīmes, kā arī sniegts neliels ieskats Latvijas novadu tautastērpos.
Dabas pasauli, kurā dzīvoja senais latvietis, un lietu pasauli, ko viņš pats darināja, veidoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabāja dziesmas un mīklas, pasakas un teikas, ticējumi un tautas tradīcijas. Mēs varam justies lepni – tautas garamantu vācēji sakrājuši apmēram trīs miljonus dažādu žanru pierakstu, - tik bagāts pūrs ir reti kurai tautai! Tikai nelaime tā, ka dziesmas un pasakas gan saglabātas, taču tās savā ziņā līdzinās no zemes izceltajām villaines skrandām – kopīgais audums – pasaules izpratnes veselums, kas satur kopā mazos gabaliņus un piešķir tiem vienotu jēgu ir zudis. Atdzīvināt seno ļaužu pasaules izpratni ir daudz grūtāk nekā atjaunot senlatviešu apģērbu vai rotas, jo laiks ne tikai izdeldējis agrākos priekšstatus, bet aizvien tos nomainījis ar jaunākiem, mūsdienīgākiem.
Savu tiesu likusi kristīgā ticība. Tas, kas senajam cilvēkam bijusi svēta patiesība, šodienas acīm raugoties, var šķist kā māņi vai bērnišķīgas pasakas, taču dziļāk ielūkojoties senajos priekšstatos par pasauli, atklājas gadsimtiem krāta tautas gudrība un cilvēcības mācība.
Latviešu tautas kultūrā liela nozīme ir ne tikai tautasdziesmām, dejām, teikām, pasakām, paražām un amatniecībai, bet arī tautastērpam. Tautas kultūra rodas no īpatnējiem dabas, klimatiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, kādos tauta dzīvo. Tautas kultūra ir tā, kas tautu saista un vieno, tā attīsta tautas nacionālo pašapziņu. Kultūras veidošanā liela loma bijusi arī tautastērpam.
Darbā tiek aplūkotas izplatītākās rakstu zīmes, kā arī sniegts neliels ieskats Latvijas novadu tautastērpos.Pirmās tekstilijas cilvēki sāka izgatavot vēlajā neolītā. Latvijas bronzas laikmeta pilskalnos atrasti vairāki kaula un raga priekšmeti, ko izmantoja, pīšanai. No šī laika tipisks sievietes darbarīks bija īlens, ko lietoja caurumu izduršanai. Pinumus darināja klūgām un koku saknēm. No koku mizām (lūkiem) un lapām, no niedrēm un šķiedraugu šķiedrām gatavoja audumus, somas, murdus, tīklus, apavus, auklas, diegus un citas lietas. Ar kaula un raga rīkiem apstrādāja ādas, gatavoja apģērbu un apavus.
Agrajā dzelzs laikmetā vilnas šķiedras iegūšanai plaši izmantoja aitas. Šī laikmeta kapulaukos iegūti ar 3.- 4. gs. datējami vilnas audumu paraugi. Sieviešu kapos atrastas aitu cērpamās dzirkles.
Vidējā dzelzs laikmetā apmetnēs atrasti daudz vērpjamo vārpstu māla (retāk akmens) skriemeļi. Kapulaukos tie atrasti tikai sieviešu apbedījumos.
Aušanas tehnikas attīstība. Vissenākais ir vienkārtņa audums. Kopš 3.-4.gs. Latvijas teritorijā auda arī četrnīšu trinīti. Kopš 6.-7.gs. celu tehnikā darināja celaines - jostas un apaudas. 7.gs. zemgaļu, sēļu un latgaļu villainēs sāka iestrādāt bronzas gredzentiņus. Villaines un rokautus ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem, iespējams auda īpaši specializējušies amatnieki. No vidējā dzelzs laikmeta līdz 19.gs. valkāja - tunikveida linu kreklus, sievietes - vilnas brunčus, villaines; vīrieši - svārkus, bikses, apmetņus.…
